sāka skūties. Laikam gan tā bija sāpīga procedūra, jo kapteinis vaidēja un stenēja, bet es, vērodams, kā viņš cīnās ar bārdas rugājiem, tik tikko valdīju smieklus. Likās ārkārtīgi dīvaini, ka cilvēks šādā vietā un šādos apstākļos var noņemties, lai nodzītu bārdu ar tauku gabala palīdzību.
Beidzot viņš bija pieveicis rugājus sejas labajā pusē un uz zoda, un tad, viņu vērodams, es pēkšņi tieši virs viņa galvas pamanīju nozibsnījam kādu staru.
Izgrūzdams briesmīgu lāstu, Guds pielēca kājās (ja viņš būtu lietojis parasto bārdas nazi, viņš noteikti būtu pārgriezis rīkli). Es arī uzlēcu kājās, taču bez lāstiem, un paskat, ko es ieraudzīju. Apmēram divdesmit soļu no manis un desmit no Guda stāvēja pulciņš vīru. Viņi bija ļoti liĢla auguma, ar kaparkrāsas ādu. Dažiem galvas rotāja kupli, melni spalvu pušķi, bet plecus sedza īsi leoparda ādas apmetņi — tas ir viss, ko es tobrīd redzēju.
Priekšā stāvēja gadus septiņpadsmit vecs jauneklis ar vēl paceltu roku, sengrieķu šķēpa metēja statujai līdzīgi saliektu ķermeni.
Acīmredzot viņa mestais ierocis bija noplaiksnījis virs kapteiņa galvas.
Kamēr es viņus pētīju, no iezemiešu grupas uz priekšu panācās vecs vīrs, kas izskatījās pēc karavīra, un, saķēris jaunekli pie rokas, tam kaut ko pateica. Tad viņi visi tuvojās mums.
Pa tam sers Henrijs, Guds un Ambopa bija saķēruši šautenes un draudoši pacēluši tās. Taču iezemieši nāca vien mums tuvāk. Es uzreiz nopratu, ka viņiem nav ne jausmas par šaujamiem ieročiem, jo citādi viņi neizturētos pret tiem ar tādu nicināšanu.
— Nosviediet ieročus! — uzkliedzu biedriem, jo redzēju, ka vienīgā iespēja saglabāt dzīvību ir noskaņot iezemiešus mums labvēlīgi. Viņi tūlīt pat paklausīja, bet es pagājos uz priekšu un uzrunāju veco karavīru, kas nule bija atturējis jaunekli no tālāka uzbrukuma.
— Sveicināti! — es teicu zulusu valodā, lai gan man nebija skaidrs, kādā valodā lai runāju.
Biju pagalam izbrīnījies, ka viņš mani saprata.
— Sveicināts! — vecais vīrs atbildēja, tiesa, ne īsti zulusu valodā, bet izloksnē, kas bija pēdējai tik tuva, ka mēs ar Ambopu to bez grūtībām sapratām.
Kā vēlāk uzzinājām, šie cilvēki runāja senā zulusu valodā, kas mūsdienu zulusu valodai ir tikpat līdzīga kā Cosera [41] valoda 191 . gadsimta angļu valodai.
— No kurienes nākdami? — vecais karavīrs turpināja. — Kas jūs tādi esat? Un kālab trijiem no jums sejas ir baltas, bet ceturtajam tāda pati kā mūsu māšu dēliem? — un viņš norādīja uz Ambopu.
Viņam sakot šos vārdus, es paskatījos uz Ambopu un pēkšņi atskārtu, ka vecajam taisnība. Ambopas seja un arīdzan viņa milzīgais augums bija tādi paši kā šiem vīriem manā priekšā. Taču tobrīd man nebija laika pārdomāt par šādu līdzību.
— Mēs esam svešzemnieki un nākam miermīlīgos nolūkos, — es atbildēju, runādams pēc iespējas lēnāk, lai viņš mani saprastu. — Bet šis cilvēks, — piemetināju, norādīdams uz Ambopu, — ir mūsu kalps.
— Tu melo, — iebilda večais karavīrs, — neviens svešinieks nevar tikt pāri kalniem, kur ikviena dzīva radība aiziet bojā. Tu velti pūlies, niekus stāstīdams, — ja jūs esat svešzemnieki, jums ir jāmirst, jo Kukuāņu zemē svešzemniekiem nav atļauts dzīvot. Tāds ir valdnieka likums. Gatavojieties nāvei!
Atzīšos, šie vārdi mani mazliet apstulbināja, sevišķi vēl, kad ieraudzīju, ka dažiem iezemiešiem rokas zogas pie sāniem, kur viņiem karājās, kā man likās, kaut kas līdzīgs smagam, lielam nazim.
— Ko šis vecis tur tērgā? — Guds man jautāja.
— Viņš stāsta, ka viņi taisās mūs nožmiegt, — atbildēju drūmā balsī.
— Ak tu žēlīgais! — Guds nostenēja. Kā vienmēr, kad bija apjucis, viņš pielika roku pie saviem liekajiem zobiem un pavilka ārā augšzobus, ar klikšķi ļaudams tiem atkrist atpakaļ žoklī.
Tā bija neparasti veiksmīga rīcība, jo nākošajā mirklī no lepno kukuāņu krūtīm izlauzās šausmu kliedziens un viņi visi kā viens atsprāga pāris jardu atpakaļ.
— Kas tad nu lēcies? — es neizpratnē jautāju.
— Tie ir Guda zobi, — uztraukti čukstēja sers Henrijs. — Viņš tos pakustināja. Izņemiet tos, Gud, izņemiet tos!
Kapteinis nekavējoties paklausīja un pamanījās iebāzt zobus flaneļa krekla piedurknē.
Pēc mirkļa ziņkāre bija pieveikusi bailes un iezemieši lēnām virzījās atkal uz priekšu. Šķiet, viņi jau bija piemirsuši savu laipno apņemšanos npgalēt mūs.
— Sakiet mums, svešinieki, — vecais vīrs izsaucās, rādīdams uz Gudu, kas stāvēja tikai kreklā ar vienu noskūtu vaigu, — kā tas var būt, ka šis cilvēks, kura augumu sedz drānas, bet kājas ir kailas, kuram ar matiem apaugusi tikai bālās sejas viena puse, bet otra ne un kuram ir viena spoža un caurspīdīga acs, — kā tas var būt, ka viņa zobi spēj iznākt no žokļiem un atkal atgriezties vecajā vietā?
— Veriet muti vaļā! — es klusītēm teicu Gudam.
Kapteinis tūdaļ savilka lūpas un atņirdzās pret veco džentlmeni kā saniknots suns, atsegdams pārsteigtajiem skatieniem sarkanās smaganas, kurās, tāpat kā tikko dzimuša ziloņa mazuļa mutē, nebija ne pēdu no ziloņkaula.
Skatītājiem aizrāvās elpa.
— Kur ir viņa zobi? — tie sauca. — Mēs nupat tos redzējām.
It kā neizsakāmā nicināšanā novērsies, Guds pavilka ar roku gar
muti. Tad, pagriezies atpakaļ, atkal atņirdzās, un — ak tavu brīnumu! — iezemieši ieraudzīja divas rindas lielisku zobu.
Jauneklis, kas bija sviedis uz viņu nazi, metās zemē un šausmās skaļi un gari iekaucās. Vecajam džentlmenim bailēs trīcēja ceļi.