— Es redzu, jūs esat gari, — viņš nomurmināja stostīdamies, — jo nevienam sievietes dzemdētam cilvēkam mati neaug tikai sejas vienā pusē, nevienam nav tik apaļas un caurspīdīgas acs un zobu, kas paši spēj kustēties, pazust un atkal izaugt. Piedodiet mums, ak, mani pavēlnieki!
Tā patiesi bija laime, un lieki teikt, ka es nekavējoties izmantoju šo izdevību.
— Mēs dāvājam jums piedošanu, — augstprātīgi smaidīdams, noteicu. — Tagad jums jāuzzina patiesība: mēs atnācām no citas pasaules, lai gan izskatāmies tādi paši cilvēki kā jūs. Mēs nolaidāmies no vislielākās zvaigznes, kas spīd pie debess naktī.
— O! O! — korī novaidējās izbrīnījušies iezemieši.
— Jā, patiesi, tas ir tā, — es turpināju un atkal žēlīgi smaidīju,' izteikdams šos apbrīnojamos melus. — Mēs atnācām pasērst mazliet pie jums un aplaimot jūs, uzkavējoties jūsu zemē. Jūs redzat, draugi, ka, gatavojoties jūs apciemot, es pat esmu izmācījies jūsu valodu.
— Jā, tas ir tā, tas ir tā, — iezemieši atbildēja vienā balsī.
— Taču, mans pavēlniek, — vecais džentlmenis mani pārtrauca, — tu esi to izmācījies gaužām slikti.
Nikni pavēros vecajā, un viņš bailēs nodrebēja.
— Tagad, mani draugi, — es runāju tālāk, — jūs varat gan iedomāties, ka pēc tik gara ceļojuma mēs par šādu sagaidīšanu vēlēsimies jums atriebties un varbūt sodīt ar nāvi šo svētuma zaimotāja roku, kas meta nazi pret tā cilvēka galvu, kura zobi var iznākt no žokļiem un atgriezties tur atpakaļ.
— Saudzējiet viņu, mani pavēlnieki! — vecais sacīja lūdzošā balsī. Viņš ir mūsu valdnieka dēls, bet es esmu viņa tēvocis. Ja ar viņu kaut kas atgadīsies, viņa asinis nāks pār manu galvu.
— Jā, par to tu vari nešaubīties, — zīmīgi noteica jauneklis.
— Varbūt domājat, ka nespējam jums atriebties? — es turpināju, neveltīdams viņu vārdiem ne mazākās vērības. — Pagaidiet, jūs tūlīt redzēsiet. Ei tu, vergs un suns, — es uzsaucu Ambopam bargā balsī, — padod man burvju stobru, kas prot runāt! — Un es pa- slepus pamirkšķināju viņam, norādot uz savu divstobreni.
Ambopa, kura lepnajā sejā es pirmoreiz ieraudzīju tādu kā smaida atblāzmu, uzreiz noskārta, ko esmu nodomājis, un iedeva man šauteni.
— Te tā ir, ak, pavēlnieku pavēlniek! — viņš teica, dziļi jo dziļi klanīdamies.
Jau pirms tam es biju pamanījis stāvam uz klints kādu septiņ
desmit jardu attālumā maziņu antiloplti un tagad nolēmu riskēt un nošaut to.
— Vai jūs redzat šo dzīvnieku? — es griezos pie iezemiešiem, norādot uz antilopi. — Sakiet man, vai sievietes dzemdēts cilvēks spēj nogalināt to no tik liela attāluma tikai ar troksni vien?
— Tas nav iespējams, pavēlniek, — vecais vīrs atbildēja.
— Un tomēr es to izdarīšu, — mierīgi noteicu.
Vecais karavīrs pasmaidīja.
— To tu, pavēlniek, nevarēsi vis izdarīt, — viņš pastāvēja pie sava.
Pacēlu šauteni un notēmēju uz antilopi. Dzīvnieks bija mazs un, ja kāds nošautu garām, tad viņu par to vainot vis nevarētu, taču es zināju, ka nedrīkstu netrāpīt.
Ievilku dziļi elpu un lēnītēm nospiedu mēlīti. Dzīvnieks stāvēja kā sastindzis.
Bum! Bum! — atskanēja spalgs šāviens, un antilope, palēkusies gaisā, nokrita zemē beigta.
No mūsu priekšā stāvošo cilvēku krūtīm izlauzās šausmu vaids.
— Ja jūs vēlaties gaļu, — es vēsi piebildu, — aizejiet un atnesiet to šurp.
Vecais karavīrs pamāja, viens no iezemiešiem metās uz klinti un drīz vien atgriezās, nesot antilopi. Ar lielu gandarījumu ieraudzīju, ka biju trāpījis mazliet virs lāpstiņas. Iezemieši sapulcējās ap nabaga nogalināto dzīvnieku un izbīlī pētīja lodes izrauto caurumu.
— Jūs redzat, — es viņiem teicu, — ka nerunāju tukšus vārdus.
Atbildes nebija.
— Bet, ja jūs joprojām apšaubāt mūsu spēku, — es turpināju, — tad lai kāds no jums nostājas uz tās pašas klints, un es ar viņu izdarīšu tāpat kā ar antilopi.
Taču gribētāju neatradās, neviens no viņiem nebija noskaņots sekot uzaicinājumam, līdz beidzot ierunājās valdnieka dēls.
— Labi teikts. Paklausies, tēvoc, — viņš teica, — aizej un nostājies uz klints. Burvestība var gan nogalināt dzīvnieku, bet cilvēkam, protams, tā nespēj kaitēt.
Taču vecajam džentlmenim brāļadēla priekšlikums nepavisam nebija pa prātam. Viņš likās patiesi aizvainots.
— Nē, nē! — viņš aizgūtnēm izgrūda. — Manas vecās acis redzējušas diezgan. Nav šaubu, viņi ir burvji. Vedīsim viņus pie valdnieka. Bet, ja kāds no jums vēl grib pārbaudīt šo svešinieku burvestības, tad tas var iet un nostāties uz klints, lai burvju stobrs varētu ar viņu aprunāties.
Atskanēja ļoti steidzīgs un vispārējs protests.
— Kālab gan velti šķiest labo burvju spēku uz mūsu nabaga ķermeņiem? — ieteicās viens no iezemiešiem. — Mums pietiek. Neviens no mūsu tautas burvjiem nevar parādīt nekā tamlīdzīga.
Tu runā taisnību, — piezīmēja vecais džentlmenis, it kā viņam akmens būtu novēlies no krūtīm, — tas patiešām ir tā! Klausieties jūs, zvaigžņu bērni, spožās acs un kustīgo zobu bērni, jūs, kas rūcat kā pērkons un spējat nogalināt no tālienes! Es esmu Infa- dūss, bijušā kukuāņu valdnieka Kafas dēls. Bet šī jaunekļa vārds ir Skrega.
— Šis Skrega [42] man gandrīz sprandu aplauza, -— Guds nomurmināja.
— Skrega, — turpināja Infadūss, — ir Tvālas, varenā valdnieka Tvālas, tūkstoš sievu vīra, kukuāņu galvas un augstākā pavēlnieka, Lielā ceļa sargātāja, savu ienaidnieku šausmu, visu burvestību noslēpumu zinātāja, simttūkstoš karavīru vadoņa, Tvālas Vienača, Tvālas Melnā, Tvālas Bargā dēls!
— Tādā gadījumā, — es atbildēju vīzīgi, — ved mūs pie Tvālas. Mēs nevēlamies runāt ar apakšniekiem un kalpiem.