Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, atnesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, nolaidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.
— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.
Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.
— Tiešām? Kālab jūs tā domājat?
— Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,
— ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdzniecības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.
Tieši šai acumirklī atskanēja gongs, aicinot pusdienās, un es par to neskumu, jo klausīties, kā karaliskās flotes virsnieks lamā tirdzniecības flotes kapteiņus, ir briesmīgi. Vēl ļaunāk ir tikai — klausīties, kā tirdzniecības flotes kapteinis atklāti izsaka savas domas par karaliskās flotes virsniekiem.
Mēs ar kapteini Gudu kāpām uz ēdamtelpu, kur atradām seru Henriju Kērtisu jau sēžam pie galda. Kapteinis Guds apsēdās viņam līdzās, bet es ieņēmu vietu abiem pretī. Necik ilgi, un mēs ar kapteini bijām aizrunājušies līdz medībām. Viņš uzdeva man milzum daudz jautājumu, un es centos atbildēt, cik nu vien labi spēju. Drīz jo drīz runas nonāca līdz ziloņiem.
— Nu, ser, — kāds, kas sēdēja netālu no manis, ierunājās,
— jums ir veicies: ja nu kāds var kaut ko jēdzīgu pastāstīt par ziloņiem, tad tas ir vienīgi mednieks Ķvotermeins.
Sers Henrijs, kas visu laiku klusēdams klausījās mūsu sarunā, dzirdot pēdējos vārdus, manāmi sarāvās.
— Piedodiet man, ser, — viņš, pārliecies pāri galdam, klusu ierunājās dziļā basā, tieši tādā, kādam vajadzēja atskanēt no tik varenām plaušām, — piedodiet man, ser, bet vai jūsu vārds nav Alens Ķvotermeins?
Atbildēju, ka tas ir tā.
Lielais vīrs vairs neko neteica, taču es dzirdēju viņu bārdā nomurminām: «Mums laimējies!»
Pēc pusdienām, iznākot no ēdamtelpas, sers Henrijs uzaicināja mani ieiet pie viņa uzvilkt kādu dūmu. Es uzaicinājumu pieņēmu, un viņš aizveda mani uz klāja kajīti. Tā bija lieliska, plaša kajīte, kas kādreiz bija sastāvējusi no divām, taču reiz, kad sers Gārnets [7] vai cits kāds no lielajiem dūžiem bija uz šā kuģa braucis gar piekrasti, starpsienu noārdīja un atpakaļ tā arī neuzcēla. Kajītē bija dīvāns, un tā priekšā stāvēja mazs galdiņš. Sers Henrijs aizsūtīja stjuartu pēc pudeles viskija, un mēs trijatā apsēdāmies un aizkūpinājām pīpes.
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs iesāka, kad stjuarts bija atnesis viskiju un iededzinājis lampu, — aizpērn, apmēram ap šo pašu laiku jūs, ja nemaldos, bijāt ciematā, kuru sauc par Bamangvato, ziemeļos no Transvālas?
— Jā, biju, — atbildēju, visai pārsteigts, ka šis džentlmenis tik labi zina par maniem klejojumiem, kuri, kā man likās, īpašu interesi gan izraisīt nevarēja.
— Vai jūs tur tirgojāties? — sarunā iejaucās Guds.
— Jā, biju paņēmis līdz vezumu preču, apstājos pie apmetnes un paliku tur tik ilgi, līdz visu biju izpārdevis.
Sers Henrijs sēdēja pītā krēslā man pretī, elkoņus atspiedis pret galdu. Tad viņš pacēla savas lielās, pelēkās acis un cieši ieskatījās man sejā. Likās, ka tajās bija jaušams kāds dīvains nemiers.
— Vai jums negadījās satikt tur cilvēku vārdā Nevils?
— Kā ne, protams, ka satiku! Viņš bija izjūdzis līdzās maniem ratiem un nodzīvoja tur divas nedēļas, lai vērši varētu atpūsties pirms tālākā ceļa. Bet dažus mēnešus atpakaļ saņēmu vēstuli no kāda advokāta, kurš lūdza man paziņot, vai es nezinu, kas noticis ar Neviļu. Toreiz uzrakstīju viņam visu, ko zināju.
— Jā, — noteica sers Henrijs, — viņš pārsūtīja man jūsu vēstuli. Jūs rakstījāt, ka džentlmenis, kura vārds bijis Nevils, atstājis Bamangvato maija sākumā furgonā ar vēršu dzinēju un vietējo mednieku, Džimu vārdā, un teicis, ka nodomājis aizkļūt, ja tas būs iespējams, līdz Injati — Matabeles zemes [8] tālākajam tirdzniecības punktam. Tur viņš cerēja pārdot savu furgonu un doties tālāk kājām. Tāpat jūs rakstījāt, ka misters Nevils patiesi pārdevis savu furgonu, tālab ka pēc sešiem mēnešiem jūs tikāt redzējuši viņa furgonu kādam portugāļu tirgotājam. Sis cilvēks jums pastāstīja, ka nopircis to Injati no kāda baltā, kura vārds viņam esot izkritis no prāta, un jādomā, ka baltais ar savu iezemiešu kalpu devies dziļāk zemes iekšienē medībās.