— Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, mans pavēlniek! Mēs aizvedīsim jūs pie valdnieka, bet ceļš ir garš. Atnācām šurp medībās, un mūs no karaļa mītnes šķir trīs dienu gājiens. Esiet pacietīgi, mani pavēlnieki, mēs jūs aizvedīsim.
— Lai notiek, — es teicu bezrūpīgi. — Mēs, kas esam nemirstīgi, laiku neskaitām. Esam gatavi. Ved mūs. Bet sargies, Infadūs, un tu, Skrega! Nelūkojiet mūs apmānīt, nedomājiet sarīkot mums lamatas! Iekams vēl jūsu muļķa galvas būs sadomājušas to darīt, mēs jau visu zināsim un atriebsimies jums. Gaisma, kas plūst no caurspīdīgās acs tā pierē, kura kājas ir kailas un kuram ar matiem apaudzis tikai viens vaigs, nogalinās jūs uz vietas un atsauks postu pār jūsu zemi. Viņa kustīgie zobi iecirtīsies jūsu miesā un apēdīs ne tikai jūs, bet arī jūsu sievas un bērnus; burvju stobri sāks skaļi sarunāties ar jums un sacaurumos jūsu ķermeņus kā sietus. Pielūkojiet!
Sīs lieliskās runas iespaids nelika uz sevi gaidīt; īsteni tā nemaz nebija vajadzīga, jo mūsu draugus jau tā bija satriekušas svešinieku spējas.
Vecais karavīrs zemu klanījās un nomurmināja: «Kuum, kuum.»
Pēcāk es uzzināju, ka ar šo vārdu kukuāņi sveicina valdnieku, tāpat kā to dara zulusi ar vārdu «baijēte». Pēc tam viņš pagriezās pret saviem ļaudīm un kaut ko pateica. Gribēdami palīdzēt nest, tie tūlīt paķēra mūsu mantību, izņemot ieročus, kuriem baidījās likt pirkstu klāt; viņi paņēma pat Guda drēbes, kuras, ja lasītājs atceras, kārtīgi salocītas gulēja viņam līdzās.
Kapteinis tūlīt pat metās pie savām drēbēm, un izcēlās skaļš ķīviņš.
— Lai mans pavēlnieks ar caurspīdīgo aci un kustīgajiem zobiem neaiztiek savas mantas. Nest tās ir viņa vergu pienākums, — teica vecais iezemietis.
— Bet es gribu tās uzvilkt! — Guds satraukts rēca angliski.
Ambopa pārtulkoja viņa vārdus.
— Ai, mans pavēlniek! — izsaucās Infadūss. — Vai patiesi tu gribi apslēpt savas daiļās, baltās kājas savu kalpu skatieniem? (Lai gan Guds bija tumšmatis, viņa āda bija neparasti balta.) Ar ko esam apvainojuši tevi, mans pavēlniek, ka tu gribi tā rīkoties?
Es burtiski vai plīšu no smiekliem. Pa to laiku viens no iezemiešiem jau devās projām ar kapteiņa drēbēm.
— Nolādēts! — brēca Guds. — Sis melnais nelietis aizstiepj manas bikses.
— Klausieties, Gud! — sers Henrijs teica, — jūs šai zemē esat parādījies noteiktā loma, un šī loma jums jātēlo līdz galam. Kamēr jūs uzturēsieties šeit, bikses jums vairs neuzvilkt. No šī brīža jums jādzīvo vienā flaneļa kreklā, zābakos un ar monokli acī.
— Jā, — es apstiprināju, — un ar vaigu bārdu sejas vienā pusē. Ja jūs kukuāņiem parādīsieties citā izskatā, viņi uzskatīs mūs par krāpniekiem. Man ļoti žēl, bet, nopietni, jums būs jāpaklausa. Ja viņiem radīsies kaut mazākās aizdomas, mūsu dzīvības vairs nebūs ne plika fārtinga [43] vērtas.
— Jūs patiesi tā domājat? — Guds drūmi noprasīja.
— Kā tad! Jūsu «daiļās, baltās kājas» un monoklis tagad ir mūsu visu iezīme. Seram Henrijam ir pilnīga taisnība, — jums sava loma jātēlo līdz galam. Pateicieties dievam, ka jums kājās zābaki un ka šeit ir silti.
Guds smagi nopūtās un neteica vairs ne vārda. Tikai pēc paris nedēļām viņš kaut cik bija apradis ar savu ietērpu.
VIII nodala
MĒS IENĀKAM KUKUĀŅU ZEMĒ
Visu pēcpusdienu gājām pa lielisku ceļu, kas veda nemainīgi uz ziemeļrietumiem. Infadūss un Skrega soļoja kopā ar mums, bet viņu pavadoņi — kādus simts soļus priekšā.
— Infadūs, — es beideot jautāju, — kas būvēja šo ceļu?
— Tas tapis sensenos laikos, mans pavēlniek. Un nevienam nav zināms, kā un kad tas noticis. To nezina pat visgudrā Gegūla, kas pārdzīvojusi vairākas paaudzes. Mēs neesam tik veci, lai varētu atcerēties, kad tas ticis ierīkots. Tagad neviens neprot būvēt šādus ceļus, un valdnieks nepieļauj, lai tas aizaugtu ar zāli.
— Un kas izrakstījis sienas alās, cauri kurām veda ceļš? — es vaicāju, domādams par ēģiptiešu stilā veidotajām skulptūrām, ko bijām redzējuši.
— Tās pašas rokas, kas cēla ceļu, veidoja arī brīnumainos tēlus, pavēlniek. Mēs nezinām, kas tos darinājis.
— Bet kad kukuāņu tauta ienāca šai zemē?
— Pavēlniek, kopš mūsu tauta, kā vētras nesta, atnākusi šurp no plašajām zemēm, kas atrodas tur, — un viņš norādīja uz ziemeļiem, — mēness pie debess velves ir mainījies desmit tūkstoš un vēlreiz tūkstoš reižu. Kā runā mūsu senču senās balsis, kas atskanējušas līdz mums, bērniem, un kā saka Gegūla, gudrā sieviete, burvju uzošņātāja, kukuāņi nevarēja aiziet tālāk — milzīgi kalni, kas līdzīgi gredzenam apjož šo zemi, aizšķērsoja viņiem ceļu, — un viņš norādīja uz sniegotajām smailēm. — Zeme bija laba, un viņi apmetās šeit, kļuva spēcīgi un vareni, un tagad mūsējo ir tik daudz kā smilšu graudu jūrmalā. Kad Tvāla, mūsu valdnieks, sasauc kopā savus karapulkus, spalvas, kas rotā viņa karavīrus, klāj visu līdzenumu, ciktāl vien sniedz cilvēka acs.
— Bet, ja zemi sarga kalnu siena, ar ko tad šiem karapulkiem jācīnās?
— Nē, kungs, tur zemei ir vārti, — un viņš atkal parādīja uz ziemeļiem, — un reizi pa reizei svešas zemes karavīri bariem brāžas mums virsū, bet mēs viņus nogalinām. Kopš tiem laikiem, kad karojām pēdējo reizi, pagājusi trešā daļa no cilvēka dzīves. Daudzi tūkstoši ir gājuši bojā šai karā, bet mēs nokāvām tos, kas bija nākuši, lai mūs apēstu. Un kopš tās reizes kara nav bijis.
— Jūsu karavīriem acīmredzot apnicis snaust uz šķēpiem.
— Nē, pavēlniek, tieši pēc tam, kad bijām iznīcinājuši cilvēkus, kas bija mums uzbrukuši, bija vēl viens karš. Bet tas bija karš pašu starpā, aci pret aci.