— Kā tad tas notika?
— Mūsu valdniekam, manam pusbrālim, bija īstais brālis, kas piedzima tai pašā dienā, kad viņš, un no tās pašas sievietes. Pēc mūsu paražas, abus dvīņus nevar atstāt dzīvus, — vārgākajam no tiem allaž ir jāmirst. Bet karaļa māte vārgāko bērniņu, kurš piedzima kā otrais, paslēpa, jo viņš tās sirdij bija pārlieku dārgs. Sis bērns tad nu ir Tvāla, mūsu valdnieks. Es esmu viņa jaunākais brālis un esmu dzimis no citas sievas.
— Un tālāk?
— Kafa, musu tevs, nomira, kad sasniedzām vīra gadus, un mans brālis Imotu nāca valdnieka godā viņa vietā. Kādu laiku Imotu valdīja pār zemi, un viņam no mīļotās sievas piedzima dēls. Kad bērniņam palika trīs gadi — tas bija tieši pēc lielā kara, bet kara laikā neviens nevarēja ne sēt, ne pļaut —, pār zemi nāca bads. Un ļaudis sāka kurnēt un glūnēt uz visām pusēm kā lauva, kad tas, mirstot badu, meklē laupījumu, ko varētu saplosīt. Tad Gegūla, gudrā un briesmīgā sieviete, kura ne mūžam nemirst, teica uz tautu: «Valdnieks Imotu nav nekāds valdnieks!» Imotu tolaik cieta lielas sāpes no cīņā cirsta ievainojuma un gulēja savā būdā, nespēdams ne pakustēties. Pēc tam Gegūla iegāja kādā būdā un izveda Tvālu, manu pusbrāli un valdnieka Imotu dvīņu brāli. Kopš Tvālas dzimšanas Gegūla bija slēpusi viņu klintīs un alās un tagad, norāvusi viņam gurnu apsēju, parādīja kukuāņu tautai svētās čūskas zīmi, kas bija apvijusies ap viņa vidukli, — tā ir zīme, ar kuru piedzimstot iezīmē karaļa vecāko dēlu, -— un skaļi iesaucās: «Skatieties — lūk, jūsu valdnieks, kuru es glabāju un sargāju jums līdz šai baltai dienai!» Un ļaudis, aiz bada vai prātu zaudējuši un aizmirsuši, kas ir taisnīgums, sāka kliegt: «Valdnieks! Valdnieks!» Bet es zināju, ka tas nebūt nav tā, jo mans brālis Imotu bija vecākais no dvīņiem un tātad likumīgais valdnieks. Kad nu troksnis un kliedzieni bija kļuvuši tik stipri, ka stiprāki kļūt vairs nevarēja, no savas būdas, tikko kājas vilkdams, iznāca valdnieks Imotu, vezdams pie rokas sievu. Viņiem sekoja mazais dēls Ignosi (tas nozīmē «zibens»).
«Kas tas , par troksni?» iejautājās Imotu. «Kālab jūs kliedzat «Valdnieks! Valdnieks!»?»
Tad Tvāla, viņa miesīgais brālis, ko bija dzemdējusi viena mate, turklāt tai pašā stundā, pieskrēja pie Imotu, saķēra viņu aiz matiem un ietrieca savu nazi viņam tieši sirdī. Bet cilvēki nav pastavīgi un allaž ir gatavi locīt ceļus uzlecošas saules priekšā, tāpēc visi saka sist plaukstas un kliegt: «Tvāla ir valdnieks! Tagad mēs zinām, ka Tvāla ir valdnieks!»
— Un kas tad notika ar Imotu sievu un viņa dēlu Ignosi? Vai Tvāla nokāva arī viņus?
— Nē, pavēlniek, kad sieva ieraudzīja, ka viņas kungs un valdnieks miris, viņa iekliedzās, sagrāba bērniņu un aizskrēja. Pēc divām dienām bads Imotu sievu iedzina kādā krālā, bet neviens negribēja pasniegt viņai piena lāsi vai kaut ko citu ēdamu, jo viņas kungs un valdnieks bija miris un cilvēki neierauga nelaimīgos. Tomēr, kad iestājās nakts, kāds bērns, meitene, izzagās pie viņas un atnesa ēdienu, un viņa svētīja bērnu un tad, negaidījusi sauli uzlecam, kopā ar dēlu devās kalnos, kur viņa droši vien aizgājusi bojā. Kopš tās reizes neviena acs nav redzējusi ne viņu, ne arī viņas dēlu Ignosi.
— Tātad, ja šis bērns Ignosi būtu palicis dzīvajos, viņš būtu īstais kukuāņu valdnieks?
— Kā tad, pavēlniek. Svētās čūskas zīme apvij viņa vidukli. Ja Ignosi ir dzīvs, viņš ir valdnieks. Bet ko nu vairs! — nabags sen jau miris.
— Paraugies, pavēlniek, — un Infadūss rādīja lejup uz līdzenumu, kur stāvēja daudz būdu. Tās apjoza žogs, aiz kura savukārt stiepās dziļš grāvis. — Tas, lūk, ir krāls, kur pēdējo reizi tika redzēta Imotu sieva ar dēlu Ignosi. Mēs šonakt tur pārnakšņosim, ja vien, — viņš piebilda ar zināmām šaubām, — mani pavēlnieki vispār guļ šai zemē.
— Kad atrodamies kukuāņu vidū, mans labais draugs Infadūs, mēs rīkojamies tāpat, kā rīkojas kukuāņi, — es kundziski noteicu un pagriezos, lai kaut ko pasacītu Gudam, kas drūmi klunkurēja nopakaļis, pilnīgi nodevies veltīgiem mēģinājumiem saturēt savu flaneļa kreklu, kas vakara vējiņā plandīt plandījās.
Bet pagriezies, sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko neuzgrūdos Ambopam, kas nāca tieši man pa pēdām un pilnīgi acīmredzami ar milzīgu interesi bija klausījies manā sarunā ar Infadūsu. Ambopas sejas izteiksme bija ļoti dīvaina. Viņš atgādināja cilvēku, kas par katru cenu mēģina atminēties kaut ko sen aizmirstu un kam tas izdodas tikai daļēji.
Visu šo laiku gājām raitā solī uz pauguraino līdzenumu, kas pletās lejā. Kalni, kurus bijām šķērsojuši, tagad rēgojās augstu virs mums; Sābas ķēniņienes krūtis kautrīgi tinās caurspīdīgos miglas vālos. Jo gājām tālāk, jo apvidus kļuva aizvien jaukāks. Augu valsts bija apbrīnojami krāšņa, lai arī nebūt ne tropiska, saules stari spoži un silti, taču ne sveloši. Liega vēsma maigi plūda pāri smaržīgajām kalnu nogāzēm. Sī svešā zeme patiesi bija paradīze zemes virsū. Nekad neesmu redzējis zemi, kas tai līdzinātos gan skaistumā, gan pēc dabas bagātībām un klimata. Transvāla ir brīnišķīga zeme, taču Kukuāņu zemei tā netiek līdz.
Jau tad, kad devāmies ceļā, Infadūss bija aizsūtījis ziņnesi, lai tas par mūsu ierašanos brīdinātu krāla iedzīvotājus; šis krāls, starp citu, bija viņam pakļauts militāri. Ziņnesis aizskrēja neiedomājamā ātrumā. Ja var ticēt Infadūsam, tad skrējējs var saglabāt šādu ātrumu visu ceļu, jo kukuāņi ieraduši daudz skriet.
Drīz pašu acīm varējām pārliecināties, ka ziņa ir saņemta. Kad bijām apmēram divas jūdzes no krāla, redzējām, ka karavīri, vienība pēc vienības, iznāk pa krāla vārtiem un soļo mums pretī.
Sers Henrijs uzlika roku man uz pleca, piemetinādams, ka tas viss, šķiet, sola mums siltu uzņemšanu. Tonis, kādā tas bija teikts, nez kāpēc saistīja Infadūsa uzmanību.