— Lai tas neuztrauc manus pavēlniekus, — viņš steigšus ierunājās, — jo manā sirdī nav nodevības. Es esmu šā karapulka vadonis, un pulks iznāk mums pretī, paklausot manai pavēlei, lai jūs apsveicinātu.
Es mierīgi palocīju galvu, lai gan ap sirdi man nebūt nebija tik mierīgi.
Apmēram pusjūdzi no krāla vārtiem ar lēzeno nogāzi pret ceļu atradās garš pakalns. Un karaspēka vienības kārtojās uz šī pakalna. Tas patiesi bija grandiozs skats. Vienības — ikvienā bija pa trīssimt staltiem vīriem —, šķēpiem saulē mirdzot un spalvu pušķiem uz karavīru galvām plīvojot, ātri uzskrēja pa nogāzi un nostājās paredzētajā vietā. Kad sasniedzām pakalnu^ bija ieradušās un nostājušās gar ceļu divpadsmit šādas vienības, tas ir, trīs tūkstoši sešsimt karavīru.
Pienākuši pie tuvākās vienības, pārsteigti ieraudzījām, kas tie bija par spēcīgiem un staltiem karavīriem; tādus man vēl nebija gadījies redzēt. Visi bija vīri spēka gados, galvenokārt — veterāni apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņu vidū nebija neviena, kas augumā būtu mazāks par sešām pēdām, bet daudzi bija vēl kādas trīs četras collas garāki. Karavīru galvas rotāja no sakabula spalvām darināti smagi, melni pušķi, tādi paši, kādi bija mūsu pavadoņiem, bet ap vidukli un zem labās kājas ceļgala tiem bija apsietas no baltu vēršu astēm darinātas jostas. Kreisajā rokā ikviens turēja apaļu vairogu, apmēram divdesmit collu šķērsgriezumā.
Vairogi bija ļoti neparasti. To karkass bija darināts no plāni izkaltas dzelzs plāksnes, kas bija pārvilkta ar vēršādu piena baltā krāsā. Karavīru apbruņojums bija vienkāršs, taču visai iespaidīgs. Tas sastāvēja no īsa un ļoti smaga abpusēji griezīga šķēpa ar koka rokturi; šķēpa asmens visplatākajā vietā sasniedza apmēram sešas collas. Šķēpi nebija domāti mešanai, bet līdzīgi zulusu bang- vaniem jeb zobenveidīgajiem duramajiem asegajiem tika lietoti vienīgi tuvcīņā, pie kam to cirstās brūces bija drausmīgas. Bez šiem bangvaniem katrs karavīrs bija bruņojies arī ar trim lieliem, smagiem nažiem, no kuriem ikviens svēra apmēram divas mārciņas. Viens nazis bija piestiprināts pie vērša astes jostas, bet abi pārējie — apaļā vairoga iekšpusē. Sie naži, kurus kukuāņi sauc par tollām, tiem kalpo tāpat kā zulusiem metamie asegaji. Kukuāņu karavīrs sviež tollas ļoti precīzi līdz piecdesmit jardu attālumā un, uzbrūkot triecienā, parasti raida pret ienaidnieku veselu nažu krusu.
Karavīri stāvēja nekustīgi kā bronzas statuju grupas, bet ikreiz, kad pienācām pie jaunas vienības, dažus soļus tās priekšā stāvošais komandieris ar leoparda ādas apmetni plecos deva zīmi, šķēpi pacēlās gaisā un no trīssimt rīklēm pēkšņi izlauzās rēkoņai līdzīgs sveiciens valdniekam: «Kuum!» Kad bijām garām, vienība pievienojās gājienam un sekoja mums līdz uz krālu, tā ka beidzot viss «Pelēko» pulks (kas tā bija nosaukts savu gaišo vairogu dēļ), kukuāņu armijas izlases vienība, militārā solī, tricinādams zemi, soļoja aiz mums.
Beidzot, novirzījušies no Zālamana Lielā ceļa, pienācām pie plata grāvja, kas apjoza krālu. Krāla apkārtmērs nebija mazāks par jūdzi, un tam visapkārt stiepās stiprs, no koku stumbriem celts pāļu žogs. Pie vārtiem grāvim bija pārmests primitīvs paceļamais tilts, kuru sardze nolaida, lai mēs varētu ieiet. Krāls bija izplānots apbrīnojami labi. Cauri centram veda plats ceļš, kuru taisnā leņķī šķērsoja citi, šaurāki, tādā veidā sadalot būdu grupas kvartālos, pie tam katrā kvartālā bija nometināta viena karaspēka vienība.
Būdas bija kupolveidīgas; tāpat kā zulusu būdām, to stāvs bija veidots no klūgām, bet klūgu starpas bija glīti aizpītas ar zālēm; taču atšķirībā no zulusu būdām šīm te bija durvis, pa kurām varēja ieiet stāvus. Bez tam šīs būdas bija daudz prāvākas, un tām apkārt bija apmēram sešas pēdas plata veranda ar skaistu grīdu no cieti blietēta sasmalcināta kaļķakmens.
Abās pusēs platajam ceļam, kas šķērsoja krālu, stāvēja simtiem sieviešu, kuras šurp bija atvedusi ziņkāre. Sievietes likās visai izskatīgas. Viņas bija staltas, graciozas, apbrīnojami skaisti veidotiem augumiem. Lai arī viņu mati bija īsi, tie bija cirtaini un nevis sīksprogaini. Vajrumam sejas vaibsti bija cēli un lūpas nebija tik neglīti biezas kā lielākajai daļai Āfrikas tautiņu. Bet par visu vairāk mūs izbrīnīja vērotāju ārkārtīgi mierpilnā sejas izteiksme, kas pauda vērtības apziņu. Savā ziņā viņas likās labi audzinātas un neatpalika no augstākās sabiedrības grezno salonu pastāvīgajām apmeklētājām, līdz ar to patīkami atšķiroties no zulusu sievietēm un viņu radiniecēm — aiz Zanzibaras dzīvojošās masaji tautiņas sievietēm. Lai gan viņas šurp bija atvedusi ziņkāre, taču, kad mēs noguruši soļojām tām garām, neviena neatļāvās izteikt klaju izbrīnu vai neapvaldītu piezīmi. Pat kad vecais Infadūss slepus ar rokas kustību centās pievērst vērotāju uzmanību visbrīnumainākajam no visiem brīnumiem — nabaga Guda «daiļajām, baltajām kājām» —, sievietes neatļāvās skaļi izrādīt milzīgo apbrīnu, kādu viņās acīmredzot izraisīja šis skats. Viņas vienīgi nenovērsa savu tumšo acu skatienu no sniegbaltā daiļuma (Guda āda ir ārkārtīgi balta), — un tas bija viss. Bet Gudam, šim kautrajam cilvēkam, jau arī tā bija gana.
Kad sasniedzām krāla centru, Infadūss apstājās pie lielas būdas, ap kuru gabalu nostāk lokā bija novietojušās mazākas.
— Ienāciet, zvaigžņu dēli, — viņš noteica plātīgi, — un lai jums labpatīk atpūsties kādu brīdi mūsu vienkāršajā mājvietā. Surp atnesīs mazuliet ēdiena, lai jums nebūtu jāsavelk josta aiz izsalkuma, drusku medus un piena, vienu vai divus vērsēnus un pāris aitas. Neiznāk jau nekāds lielais mielasts, ak, pavēlniek, taču kāds mazumiņš būs.