— Labi, — es atbildēju. — Infadūs, mēs esam noguruši pēc ceļojuma pa gaisu gaisiem. Tagad ļaujiet mums atpūsties.
Iegājām būdā, kas bija lieliski sagatavota mūsu atpūtai. Tur bija uzklātas guļvietas no miecētām ādām un atnests ūdens, ko nomazgāties.
Pēkšņi ārpusē atskanēja saucieni. Piegājuši pie durvīm, ieraudzījām jaunavas nesam pienu, ceptus kukurūzas plāceņus un podu medus. Meitenēm sekoja vairāki jaunekļi, dzīdami treknu, jaunu vērsēnu. Mēs pieņēmām dāvanas, un tūdaļ pat viens no jaunekļiem izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, lai veikli pārgrieztu vērsēnam rīkli. Desmit minūtēs lopiņš bija nodīrāts un sagriezts gabalos. Labākie gaļas gabali tika nogriezti mums, bet pārējo es mūsu visu vārdā pasniedzu karavīriem, kas stāvēja apkārt. Aiznesuši gaļu, viņi sadalīja savā starpā šo «balto cilvēku dāvanu».
Ambopa kopā ar visai pievilcīga izskata jaunavu ķērās pie darba. Mūsu daļu viņi izvārīja lielā māla podā uz uguns, kas bija sakurināta turpat būdas priekšā. Kad gaļa bija gandrīz vai mīksta, aizsūtījām ziņu Infadūsam, lai uzlūgtu viņu un valdnieka dēlu Skregu iebaudīt maltīti kopā ar mums.
Abi tūlīt bija klāt. Apsēdušies uz zemajiem soliņiem, kādi būdā bija vairāki (kukuāņi parasti nemēdz tupēt kā zulusi), viņi palīdzēja mums tikt galā ar pusdienām. Vecais džentlmenis bija ārkārtīgi pieklājīgs un pakalpīgs, turpretī jaunais nez kāpēc vērās mūsos aizdomu pilns. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš juta svētas šausmas pret mūsu balto ādu un brīnumainajām spējām. Taču man likās, ka, redzot mūs ēdam, dzeram un guļam kā parastos mirstīgos, viņa bijību nomainīja īgnas aizdomas, kas lika mums justies diezgan nelāgi.
Maltītes laikā sers Henrijs ierunājās, ka nebūtu par ļaunu papētīt, vai mūsu saimniekiem nav kaut kas zināms par viņa brāļa likteni, varbūt viņi kādreiz to būs redzējuši vai kaut ko dzirdējuši par viņu. Taču man likās, ka būtu prātīgāk pagaidām šo jautājumu nemaz necilāt.
Paēduši piebāzām pīpes un uzvilkām pa dūmam, Infadūsam un Skregam par lielum lieliem brīnumiem. Acīmredzot kukuāņi nepazina tabakas dūmu dievišķās īpašības. So zāli viņi gan audzēja papilnam, bet līdzīgi zulusiem tabaku tikai šņauca un jaunajā izmantošanas veidā nemaz nepazina, ka tā ir tabaka.
Es pajautāju Infadūsam, kad mēs turpināsim ceļu, un ar prieku izdzirdu, ka tiek veikti sagatavošanās darbi, lai dotos tālāk nākošajā rītā. Esot jau aizsūtīti ziņneši, kas darīs zināmu valdniekam Tvalam mūsu ierašanos. Izrādījās, ka Tvāla atrodas savā galvenajā mītnē, ko sauca par Lū, un pošas gadskārtējiem svētkiem, kas tiek svinēti jūnija pirmajā nedēļā. Sājos svētkos sapulcējas un svinīgā gājienā valdnieka priekšā nosoļo visas karaspēka vienības, izņemot dažus pulkus, kam jāpaliek garnizona dienestā. Tad parasti notiek arī lielas burvju medības, par kurām runa būs tālāk.
Mums bija jādodas ceļā mazā gaismiņā. Infadūss, kam vajadzēja mūs pavadīt, bija aprēķinājis, ka sasniegsim Lū otrās dienas vēlā vakarā, ja vien mūs ceļā nejauši neaizkavēs kāds negadījums vai pārplūdušas upes.
Kad tas viss bija paziņots, viesi novēlēja mums labu nakti. Nolēmām pa kārtai būt nomodā, tāpēc trīs no mums likās gulēt un ieslīga nogurušu ceļinieku saldajā miegā, bet ceturtais palika augšā, lai iespējamā nodevība nepārsteigtu mūs nesagatavotus.
IX noda[a
TVĀLA — KUKUĀŅU VALDNIEKS
Domāju, ka nav nekādas vajadzības sevišķi sīki stāstīt par atgadījumiem ceļā uz Lū. Gājām veselas divas dienas pa ķēniņa Zālamana Lielo ceļu, kas veda uz pašu Kukuāņu zemes sirdi. Teikšu tikai, ka, mums tālāk ejot, zeme kļuva aizvien krāšņāka, bet iekoptu lauku apjozti krāli ceļā parādījās aizvien biežāk un biežāk. Tie visi kā viens bija celti pēc tā paša principa kā pirmējais, kurā bijām apmetušies iepriekšējā vakarā, un tos apsargāja plašs garnizona karaspēks. Kukuāņi, tāpat kā to dara vācieši, zulusi un ma- saji, ikvienu karaspēkam derīgu cilvēku ieskaita karavīros, tā ka uzbrukuma un arī aizstāvēšanās karos var cīnīties it visa tauta. Ceļā mūs panāca tūkstoši karavīru — viņi steidzās uz Lū, lai piedalītos lielajā gadskārtējā skatē un svinībās. Jāsaka, nekad vēl nebiju redzējis iespaidīgāku karaspēku.
Gājiena otrajā dienā, saulei rietot, apmetāmies īsai atpūtai kādas augstienes virsotnē, pār kuru veda ceļš, un šeit no pakalna skaistā un auglīgā līdzenumā bija redzama Lū. Kā iezemiešu pilsēta tā bija milzīga: es teiktu, ka kopā ar priekšpilsētas krāliem, kur lielo svinību reizēs novietojās no zemes tālākajiem novadiem ieradies karaspēks, tās apkārtmērs bija vismaz piecas jūdzes. Apmēram divas jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pacēlās dīvains pakavveida pakalns, ar kuru vēlāk mums iznāca iepazīties tā tuvāk. Pilsēta atradās jaukā vietā. Cauri krālam, dalot to divās daļās, plūda plata upe, pār kuru, liekas, veda vairāki tilti, varbūt tā pati, kuru redzējām no Sābas ķēniņienes kalnu nogāzes. Apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu attālumā, pilnīgi līdzenā vietā, pacēlās trīs vareni trīsstūrī izvietojušies kalni sniega cepurēm galvā. Pēc sava apveida tie, būdami stāvi un krauji, stipri atšķīrās no Sābas ķēniņienes kalniem, kuru nogāzes bija līdzenas un nolaidenas.
Redzēdams mūs vērojam kalnus, Infadūss atļāvās piebilst:
— Tur, pie tiem kalniem, kurus kukuāņi dēvē par «Trim burvjiem», beidzas Lielais ceļš.