— Kālab tieši tur? — es vaicāju.
— Kas to lai zina? — atbildēja vecais karavīrs, paraustīdams kamiešus. — Kalni, — viņš turpināja, — ir neskaitāmu alu pilni^ tiem vidū izrakta dziļa bedre. Tur nu ir tā vieta, uz kurieni devās seno laiku gudrie cilvēki, lai atrastu to, pēc kā viņi bija nākuši uz šo zemi, un bez tam tur, Nāves mājoklī, mēs apbedām savus valdniekus.
— Bet kālab uz turieni mēdza doties gudrie cilvēki? — man par varēm gribējās izdibināt.
— To nu gan es nezinu. Tas jāzina jums, mani pavēlnieki, kas esat nokāpuši no zvaigznēm, — Infadūss atteica, uzmezdams mums žiglu skatienu. Acīmredzot viņš zināja vairāk, nekā vēlējās mums stāstīt.
— Tev taisnība, — es attraucu. — Mītot uz zvaigznēm, mēs zinām daudz ko. Rau, man, piemēram, ir zināms, ka seno laiku gudrie cilvēki devās uz šiem kalniem pēc spožiem akmeņiem, šiem skaistajiem niekiem, un dzeltenās dzelzs.
— Mans pavēlnieks ir gudrs, — viņš vēsi noteica. — Es viņa priekšā esmu tikai nepraša bērns un tāpēc nevaru runāt ar viņu par tādām lietām. Manam pavēlniekam par visu to jāaprunājas ar veco Gegūlu valdnieka mītnē, jo viņa arī ir gudra, tāpat kā mans pavēlnieks.
To pateicis, Infadūss aizgāja. Tikko palikām vieni, es pagriezos pret pārējiem un, norādīdams uz tālajiem kalniem, sacīju:
— Lūk, kur atrodas ķēniņa Zālamana dimantu raktuves!
Ambopa stāvēja turpat, liekas, iegrimis pārdomās, kā jau tas ar
viņu dažreiz mēdza notikt, un uztvēra manus vārdus.
— Jā, Makumazān, — viņš uzrunāja mani zulusu valodā, — dimanti noteikti atrodas tur, un jūs, protams, tos dabūsiet, tālab ka jūs, baltie cilvēki, pārlieku mīlat naudu un spožos niekus.
-- Kā tu to zini, Ambopa? — es asi iejautājos, jo man nepavisam nebija pa prātam viņa noslēpumainie mājieni.
Ambopa iesmējās.
— Es to šonakt nosapņoju, baltie cilvēki, — viņš atbildēja un, spēji pagriezies uz papēža, aizgāja.
— Kas mūsu melnajam draugam padomā? — sers Henrijs ievaicājās. — Viņš zina vairāk, nekā vēlas mums teikt, tas ir skaidrs. Starp citu, Kvotermein, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par… par manu brāli?
— Nav gan. Viņš iztaujājis visus, ar ko vien pa šo laiku paguvis kaut cik sadraudzēties, bet allaž saņēmis atbildi, ka šinī zemē nekad nav redzēts baltais cilvēks.
— Vai jūs patiesi domājat, ka jūsu brālis varēja nokļūt šeit? — •Guds jautāja. — Tas, ka mēs esam nonākuši šai vietā, arī ir tīrais brīnums. Vai gan viņš būtu atradis ceļu bez kartes?
— Nezinu, — sers Henrijs noteica drūmi. — Tomēr man liekas, ka es viņu sastapšu.
Saule lēnām slīdēja lejup, un zemes virsū pēkšņi nolaidās tumsa, kas likās tīri vai taustāma. Starp nakti un dienu nebija maigas pārejas, nebija pat tik lielas atstarpes, lai elpu ievilktu, jo šajos platuma grādos krēslas nav. Dienas vietā stājas nakts tikpat pēkšņi un pilnīgi, cik pēkšņi apraujas dzīve, iestājoties nāvei. Saule norietēja, un visa pasaule iegrima tumsā. Taču ne uz ilgu laiku, jo, rau, austrumos parādījās vāja gaisma, pēc tam līka sudrabaina gaismas strēlīte, un beidzot viss augošā mēness sirpis raidīja pāri līdzenumam savu mirdzošo staru šautras, pieliedams zemi ar maigu, starojošu blāzmu. Tāpat laba cilvēka darbi atblāzmo viņa mazo pasaulīti vēl kādu laiku pēc tam, kad viņa saule jau norietējusi, lai dotu gaismu nedrošajiem ceļiniekiem, kas iet pretī gaišākam saullēktam.
Mēs stāvējām un vērojām brīnum jauko skatu, kamēr zvaigznes izbālēja mierīgajā, varenajā gaismas plūsmā, un jutāmies saviļņoti tāda skaistuma priekšā, kuru nespējām ne izprast, ne, vēl jo vairāk, aprakstīt.
Mana dzīve, lasītāj, bijusi pilna grūtību un rūpju, bet ir dažas lietas, kas manī izraisījušas pateicības jūtas par to, ka man bijis lemts dzīvot. Viena no tādām ir atmiņas par mēness nakti Kukuāņu zemē.
Šīs pārdomas pārtrauca mūsu pieklājīgais draugs Infadūss:
— Ja mani pavēlnieki ir atpūtušies, varam turpināt ceļu uz Lū, kur manus pavēlniekus jau gaida mājvieta. Mēness spīd spoži, tā ka ceļš būs labi redzams.
Mēs piekritām un pēc stundas jau bijām sasnieguši priekšpilsētu. Pilsētas teritorija, ko iezīmēja tūkstošiem ugunskuru, likās nepārredzama. Guds, kam pie rokas allaž bija kāds ne visai izdevies joks, nosauca to par «Bezgalīgo Lū». Nonācām pie grāvja, pār kuru bija pārmests paceļamais tilts, izdzirdām ieroču žvadzoņu un sardzes vīru aizsmakušos izkliedzienus. Infadūss pateica paroli, kuru es nevarēju sadzirdēt; sardze atdeva godu, un mēs pa galveno ielu iegājām lielajā pilsētā.
Kādu pusstundu soļojām garām neskaitāmu būdu rindām, līdz Infadūss apstājās pie neliela būdu pudura, kas iekļāva ar sasmalcinātu kaļķakmeni klātu mazu pagalmiņu, un paziņoja, ka šīs te esot mūsu «nožēlojamās» mītnes. Ikvienam bija sagatavota atsevišķa būda. Tās bija daudz labākas par jau redzētajām. Būdās bija iekārtotas ļoti ērtas guļvietas — ar miecētām ādām segti smaržīgu zāļu matrači. Arī maltīte mums jau bija sagatavota, jo, tikko bijām paguvuši noskalot ceļa putekļus ar ūdeni, kas atradās turpat māla krūzēs, kad vairākas daiļas meitenes atnesa mums ceptu gaļu un kukurūzas plāceņus, ko, dziļi paklanīdamās, pasniedza glīti sakārtotus uz lēzeniem koka šķīvjiem.
Remdinājuši izsalkumu un slāpes un palūguši sanest visus matračus vienā būdā, pie tam šī piesardzība izraisīja smaidu piemīlīgo jaunavu sejās, mēs, garajā ceļā pamatīgi noguruši, atkritām guļvietās.
Kad pamodāmies, saule bija gabalā. Mūsu apkalpotājas, kam svešas bija liekulīgas kauna jūtas, jau atradās būdās, jo viņām bija pavēlēts palīdzēt mums apģērbties.
Apģērbties! — rūca Guds. — Lai uzvilktu flaneļa kreklu un zābaku pāri, nav vajadzīgs nekāds lielais laiks. Esiet nu tik labs un palūdziet viņām, lai atnes manas bikses.