— Jā.
Iestājās klusums.
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs negaidot ierunājās, — manuprāt, jūs vairāk nekā nezināt un arī nevarat iedomāties, kādi iemesli piespieda manu… misteru Neviļu uzsākt ceļojumu uz ziemeļiem, ne arī kāds bija šī ceļojuma mērķis.
— Kaut kas gan par to man bija nācis ausīs, — atbildēju un aprāvos. Es nepavisam negribēju par to runāt.
Sers Henrijs un Guds saskatījās, un kapteinis pamāja ar galvu.
— Mister Kvotermein, — sacīja sers Henrijs, — gribu jums pastāstīt kādu notikumu un palūgt jums padomu, bet varbūt arī palīdzību. Pilnvarotais, kas man nodeva jūsu vēstuli, norādīja, ka varu pilnīgi uz to paļauties. Kā viņš stāstīja, jūs esat labi pazīstams Natalā, kur baudāt vispārēju cieņu. Bez tam jūs piederot pie cilvēkiem, kuri prot glabāt noslēpumu.
Es palocījos un iedzēru malku atšķaidīta viskija, lai slēptu savu apjukumu, tālab ka esmu kautras dabas. Sers Henrijs turpināja.
— Misters Nevils bija mans brālis.
— Ak tā, — es noteicu un sarāvos, jo tagad zināju, ko man atgādināja sers Henrijs Kērtiss, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz. Misters Nevils bija daudz mazāka auguma, ar tumšu bārdu, bet tagad, kad es tā padomāju, acis viņam bija tādas pašas caururbjošas un ar tādu pašu pelēku nokrāsu kā seram Henrijam. Arī sejas pantos bija zināma līdzība.
— Misters Nevils bija mans vienīgais un jaunākais brālis, — turpināja sers Henrijs, — un mēs pirmoreiz šķīrāmies pirms pieciem gadiem. Neatceros, ka līdz tam mēs būtu šķīrušies kaut vai uz mēnesi. Bet apmēram pirms pieciem gadiem mūs piemeklēja nelaime, kā jau tas daždien ģimenēs atgadās: mēs ar brāli stipri saķildojāmies, un es savās dusmās izturējos pret viņu netaisnīgi.
It kā apstiprinot šos vārdus, kapteinis Guds sāka enerģiski māt ar galvu. Sai brīdī mūsu kuģis spēji sašūpojās, tā ka spogulis, kas bija piestiprināts pie labā borta, kādu mirkli atradās turpat virs mūsu galvām, un, kad es tā sēdēju, iebāzis rokas kabatās, un vēros augšup, varēju redzēt viņu kā traku mājam ar galvu.
— Manuprāt, jūs zināt, — turpināja sers Henrijs, — ja cilvēks mirst, neatstājis testamenta, un viņam nav cita īpašuma kā vien zeme, kuru Anglijā sauc par nekustamu īpašumu, visu manto nomirušā vecākais dēls. Tā nu notika, ka tieši tai laikā, kad mēs sastrīdējāmies, neatstājis testamenta, nomira mūsu tēvs. Viņš bija vilcinājies ar testamentu tikām, kamēr bija par vēlu. Rezultātā brālis palika bez graša naudas, turklāt viņam nebija nekādas profesijas. Protams, mans pienākums būtu bijis viņu nodrošināt, bet tolaik mūsu attiecības bija tiktāl saasinājušās, ka, man par kaunu (to sakot, viņš smagi nopūtās), es viņa labā nepakustināju ne pirksta. Man nebija žēl viņam ko dot, nebūt nē, — es tikai gaidīju, lai viņš spertu pirmo soli uz izlīgšanu, bet viņš to nedarīja. Piedodiet, ka apgrūtinu jūs ar šiem sīkumiem, bet jums jābūt skaidrībā par visu. Vai nav tiesa, Gud?
— Kā tad, kā tad, — atbildēja kapteinis. — Esmu pārliecināts, ka misters Ķvotermeins par šo lietu nevienam nebildis ne pušplēsta vārda.
— Protams, — es sacīju, jo varen lepojos ar to, ka protu glabat noslēpumus.
— Tātad, — atsāka sers Henrijs, — tolaik mana braļa tekošajā rēķinā bija daži simti mārciņu sterliņu. Nesakot man ne vārda, viņš izņēma šo nožēlojamo summu un, pieņēmis Nevila vārdu, devās uz Dienvidāfriku neprātīgā cerībā iegūt bagātību. Es to uzzināju tikai vēlāk. Pagāja apmēram trīs gadi, un es nebiju saņēmis no brāļa nekādas ziņas, lai gan vairākkārt tiku viņam rakstījis. Droši vien vēstules viņu nesasniedza. Bet, laikam ritot, mans nemiers par viņu auga augumā. Es sapratu, mister Kvotermein, ko nozīmē dzimtas asinis.
—• Tiesa, kas tiesa, — noteicu un iedomājos savu Hariju.
— Es būtu atdevis pusi no īpašuma, mister Kvotermein, lai tikai dabūtu zināt, ka mans brālis Džordžs, mans vienīgais radinieks, ir sveiks un vesels un es viņu atkal redzēšu.
— Bet jūs neko tādu nedarījāt, Kērtis, — izmeta kapteinis Guds, pavēries seram Henrijam sejā.
— Un tā nu, mister Kvotermein, jo tālāk, jo vairak es uztraucos, vai mans brālis maz ir dzīvs, un, ja viņš ir dzīvs, tad kā man panākt, lai viņš atgrieztos mājup. Es uzsāku viņa meklēšanu un rezultātā saņēmu arī jūsu vēstuli. Iegūtās vēstis mani nomierināja, jo tās liecināja, ka vēl nesen Džordžs bija dzīvs, taču tālāku ziņu līdz pat šim laikam nav. Un tā, īsi sakot, nolēmu atbraukt šurp un meklēt viņu pats, bet kapteinis Guds bija tik laipns un piekrita būt man par ceļabiedru.
— Redziet, — teica kapteinis, — man tik un ta nav ko darīt. Lordi, kas sēž admiralitātē, padzina mani no flotes, lai es, dzīvojot no pusalgas, mirstu kaut badā. Bet tagad, ser, varbūt pastāstiet mums visu, ko zināt vai ko esat dzirdējuši par džentlmeni vārdā Nevils.
II nodala
LEĢENDA PAR ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVĒM
— Ko īsti jūs esat dzirdējuši par mana brāļa ceļojumu pa Bamangvato? — iejautājās sers Henrijs, kad es, bāzdams pīpē tabaku, vilcinājos ar atbildi kapteinim Gudam.
— Esmu dzirdējis, — es atbildēju, — un līdz šai baltai dienai
nevienai dzīvai dvēselei par to neesmu bildis ne vārda. Esmu dzirdējis, ka viņš taisījās doties uz ķēniņa Zālamana raktuvēm.