Fulata izmisumā lauzīja rokas un skaļi sauca:
— Ak, jūs, cietsirži! Es taču esmu tik jauna! Ko es esmu nodarījusi, ka vairs nekad neredzēšu sauli parādāmies no nakts tumsas un zvaigznes sekojam pie debess velves tās pēdās, kad atnāks vakars? Un vai tiešām es vairs nekad neplūkšu smagas rīta rasas pilnos ziedus un nedzirdēšu strauta čalas? Ak, es nelaimīgā, es vairs nekad neskatīšu sava tēva būdu, nejutīšu savas mātes skūpstu, nevarēšu kopt slimu kazlēnu! Ak, es nabadzīte! Mīļotais nekad neapvīs savu roku manam augumam un nelūkosies manās acīs, un nav man lemts kļūt dēlu mātei! Ak, jūs, cietsirži! Cietsirži!
Un viņa atkal sāka lauzīt rokas, pavērsusi asarām slacīto seju pret debesīm. Ziediem rotātā jaunava savā izmisumā izskatījās tik daiļa — jo viņa patiesi bija skaista sieviete —, ka cilvēkiem, kas nebūtu tik cietsirdīgi kā šie trīs sātani, kuru priekšā viņa stāvēja, sirdis, bez šaubām, atmaigtu. Manuprāt, prinča Artura lūgšanas, ko viņš raidīja neliešiem, kas bija nākuši izdurt viņam acis [44] , nebija vairāk aizkustinošas kā šīs mežoņu meitenes lūgšanas.
Taču ne Gegūlu, ne arī Gegūlas pavēlnieku meitenes lūgšanas neaizkustināja, lai gan es pamanīju līdzjūtības izteiksmi valdniekam aizmugurē stāvošo sargu un virsaišu sejās. Bet Guds sašutumā nošņācās un sakustējās, it kā gribētu doties pie meitenes. Ar nojautu, kas ir tik raksturīga sievietēm, nāvei lemtā saprata, kas notiek Guda dvēselē, un, pēkšņi pieskrējusi pie viņa, nometās ceļos, apkampdama viņa «daiļās, baltās kājas».
— Ak, baltais tēvs no zvaigznēm! — viņa izsaucās. — Apsedz mani ar savas aizstāvības autu, ļauj man paslēpties tava spēka ēnā, lai es varētu izglābties. Ak, pasargi mani no šiem cietsiržiem, pasargi no Gegūlas žēlastības!
— Labi, mana dārgā, es parūpēšos par tevi! — Guds satraukti iedziedājās anglosakšu mēlē. .— Nu piecelies, bērns, piecelies un nomierinies! — Un, noliecies pie meitenes, Guds paņēma viņu pie rokas.
Tvāla pagriezās, un Skrega ar paceltu šķēpu rokās virzījās uz priekšu.
— Laiks sākt! — sers Henrijs man pačukstēja. — Ko jūs gaidāt?
— Gaidu aptumsumu, — es atbildēju. — Es jau veselu pusstundu nenovēršu acis no saules, bet savu mūžu neesmu redzējis to spīdam spožāk!
— Ir jāriskē, pie tam tūlīt pat, citādi viņi nositīs meiteni. Tvā- lam sāk zust pacietība.
Es nevarēju nepiekrist tam un, vēlreiz uzmetis izmisīgu skatienu spožajam saules diskam, jo vēl nekad neviens visdedzīgākais astronoms, gribēdams pierādīt jaunu teoriju, nebija gaidījis ar tādu satraukumu debess parādības sākšanos kā mēs tobrīd, panācos soli uz priekšu, savilcis tik cienīgu seju, cik nu vien biju spējīgs, un nostājos starp zemē saknupušo meiteni un Skregas tuvojošos šķēpu.
— Valdniek, — es teicu, — tas nenotiks! Mēs to necietīsim! Atlaid meiteni!
Nikns un pārsteigts Tvāla piecēlās, izbrīnīti iečukstējās virsaiši un cieši kopā saspiedušās meitenes, kuras, gaidot traģēdijas atrisinājumu, bija nostājušās mums apkārt.
— Ak nenotiks? Tu baltais suns, kā tu uzdrošinies vaukšķēt uz lauvu, kas atrodas savā alā? Tas nenotiks? Vai tu pie pilna prāta? Sargies, lai šī cālēna liktenis nepiemeklētu arī tevi un tos, ar kuriem kopā tu esi atnācis. Kā tad tu vari to aizkavēt? Kas tu tāds esi, ka uzdrīksties sacelties pret manu valdnieka gribu? Prom, es tev saku! Skrega, sit nost meiteni! Ei, sargi, grābiet ciet šos ļaudis!
Izdzirduši šo saucienu, no būdas aizmugures steigšus izskrēja bruņoti vīri, kur viņi acīmredzot bija jau iepriekš nostādīti.
Sers Henrijs, Guds un Ambopa nostājās man līdzās un pacēla savas šautenes.
— Apstājieties! — es droši iekliedzos, lai gan, jāatzīstas, dūša tobrīd man bija papēžos. — Apstājieties! Mēs, baltie cilvēki, kas atnākuši no zvaigznēm, sakām, ka tam nenotikt. Ja jūs spersiet vēl kaut vienu soli, mēs izdzēsīsim sauli un iegremdēsim visu zemi tumsā. Jūs dabūsiet izbaudīt mūsu burvības spēku.
Mani draudi līdzēja. Sargi atkāpās, bet Skrega apstājās mūsu priekšā ar paceltu šķēpu.
— Nu tikai paklausieties, paklausieties šai melī, kas lielas, ka spējot izdzēst sauli pie debess tāpat kā lampu! — pīkstēja Gegūla. — Lai viņš izdara to, tad meiteni neaiztiks. Jā, jā, lai viņš to izdara vai arī lai pats mirst kopā ar meiteni, viņš pats un visi, kas atnākuši kopā ar viņu!
Pavēros saulē un, par milzīgu atvieglojumu un prieku, ieraudzīju, ka tās žilbinošo virsmu vienā malā jau skāra tikko manāma ēna.
Es svinīgi pacēlu roku pret debesīm, pie tam manam piemēram nekavējoties sekoja sers Henrijs un Guds, un, cik nu vien izteiksmīgi spēju, noskaitīju dažas rindas no «Ingoldzbija leģendām». Sers Henrijs iespaidīgi norunāja pantu no Vecās derības, bet Guds veltīja dienas valdniecei klasisko lamuvārdu izlasi, uz kādu vien viņš bija spējīgs.
Tumšā apmale lēnām rāpoja virsū spožajai virsmai, un, to redzot, pūlis izdvesa dziļu baiļu nopūtu.
— Skaties, valdniek! — es iesaucos. — Skaties, Gegūla! Skatieties ari jūs, virsaiši, ļaudis, sievietes! Sakiet, vai baltie zvaigžņu cilvēki tur savu vārdu vai arī viņi ir tikai meļi? Saule satumst jūsu acu priekšā; drīz iestāsies nakts, jā, nakts, lai gan tagad ir dienas vidus. Jūs prasījāt zīmi, te tā ir! Satumsti, saule! Izdzēs savu gaismu, tu, spožā! Satriec lepnās sirdis pīšļos, ietin dziļā tumsā visu pasauli!
Šausmu vaids izlauzās no klātesošo krūtīm. Daži stāvēja, bailēs pārakmeņojušies, citi vaimanādami nometās ceļos. Tvāla sēdēja mierīgs, bet es redzēju, ka, par spīti tumšajai ādai, viņš ir nobālējis. Vienīgi Gegūla turējās dūšīgi.