Выбрать главу

—   Ēna aizies! — viņa kliedza. — Es savā dzīvē esmu šādas lie­tas redzējusi. Neviens cilvēks nevar izdzēst sauli. Nezaudējiet dūšul Esiet mierīgi! Ēna pazudīs!

—  Pagaidiet, un jūs redzēsiet ne tikai to vien, — es atkliedzu, satraukumā lēkādams.

—  Skaitiet tālāk, Gud, man nav vairs prātā nekā skaitāma. Esiet nu tik labs un sāciet lamāties!

Uz tādu viņa radošo spēju novērtējumu Guds atbildēja godam. Man līdz tam nebija ne mazākās nojautas par jūras virsnieku la­māšanās mākas apmēriem, dziļumiem un augstumiem. Veselas

desmit minūtes kapteinis, elpu neatvilcis, ņēmās lamāties, turklāt gandrīz ne reizes neatkārtojoties.

Pa tam tumšais gredzens auga augumā. Dīvainas, baismas ēnas uzsūca saules gaismu. Valdīja baigs klusums, putni izbiedēti čirkstēja un tad apklusa, bija dzirdama tikai gaiļu dziedāšana.

Tumsas gredzens joprojām lēni virzījās uz priekšu — tas tagad bija aizklājis jau lielāko daļu asinssarkanā diska. Gaiss kļuva sma­cīgs, un iestājās krēsla. Vēl aizvien tālāk rāpās tumšais gredzens, līdz beidzot mēs knapi varējām atšķirt ap mums stāvošo cilvēku negantās sejas. Pūlis klusēja, un Guds beidza lamāties.

—   Saule mirst, — burvji nogalinājuši sauli, — beidzot skaļi iebrēcās Skrega. — Mums visiem gals klāt.

Un, vaī nu baiļu, vai niknuma, bet varbūt arī kā viena, tā otra pārņemts, viņš pacēla savu šķēpu un no visa spēka trieca sera Henrija platajās krūtīs. Taču viņš bija aizmirsis par bruņukrek- liem, kurus mums bija uzdāvinājis valdnieks un kurus mēs bijām pavilkuši zem apģērba. Šķēps atlēca, nenodarījis ne mazākā ļau­numa, un, iekams Skrega bija paguvis atkārtot triecienu, sers Hen­rijs izrāva viņam ieroci un iegrūda to nelietim krūtīs, Skrega nokrita zemē beigts.

Meitenes, to redzēdamas un sabiezējošās tumsas nobiedētas līdz ārprātam, spalgi kliegdamas, juku jukām metās uz vārtiem. Taču panika bija pārņēmusi ne tikai meitenes vien. Pats valdnieks, savu miesassargu un dažu virsaišu pavadīts, kā arī Gegūla, kas neti­cami veikli kleņģerēja citiem pakaļ, laidās projām uz būdām, tā ka pēc brīža laukumā bijām palikuši tikai mēs, upurim nolemtā Fulata, Infadūss, daži no virsaišiem, kas bija mūs naktī apmeklē­juši, un Skregas mirušais ķermenis.

—  Virsaiši, — es iesaucos, — mēs devām jums zīmi. Ja esat apmierināti, tad steigsimies uz to vietu, par kuru jūs runājāt. Brī­numu tagad nav iespējams pārtraukt, tas ilgs vienu stundu. Iz­mantosim tumsu!

—   Ejam! — teica Infadūss un pagriezās, lai dotos projām. Vi­ņam sekoja virsaiši, bijībā trīsēdami, mēs paši un Fulata, kuru Guds veda pie rokas.

Nebijām vēl paguvuši aiziet līdz krāla vārtiem, kad saule pa­zuda pilnīgi.

Saķērāmies rokās un klupdami nozudām tumsā.

XII nodala PIRMS KAUJAS

Mums par laimi, Infadūss un virsaiši lieliski zināja ikvienu ta­ciņu lielajā pilsētā, tā ka, par spīti dziļajai tumsai, mēs ātri vir­zījāmies uz priekšu.

Bijām jau gājuši vairāk nekā stundu, kad aptumsums beidzot sāka samazināties un tā saules mala, kas bija izzudusi pirmā, kļuva atkal redzama. Nākošajās piecās minūtēs jau bija pietiekami gaišs, lai mēs varētu pateikt savu aptuveno atrašanās vietu.

Izrādījās, ka bijām ārpus Lū pilsētas robežām un tuvojāmies lielam pakalnam ar lēzenu virsotni, kura apkārtmērs bija apmēram divas jūdzes.

Sis pakavveida pakalns, Dienvidāfrikai ļoti parasts dabas veido­jums, nebija visai augsts — ne augstāks par divsimt pēdām vis­augstākajā punktā —, un tā laukakmeņiem klātās nogāzes bija diezgan stāvas. Pakalna līdzenajā, ar zāli klātajā virsotnē bija plašs laukums apmetnei, ko izmantoja kā lielas karaspēka daļas nometni. Parasti tā garnizonu veidoja viens pulks, skaitā trīs tūk­stoši vīru, taču, ar grūtībām pieveikuši stāvo nogāzi, mēs aizvien pieaugošajā dienas gaismā saskatījām, ka tur sapulcējušies daudz vairāk karavīru.

Pakalna virsotnes līdzenumā ieraudzījām cilvēku pūļus, kas, re­dzot neparasto dabas parādību, bija milzīgā apjukumā saspiedu­šies kopā.

Klusēdami izgājuši cauri šiem pūļiem, pienācām pie būdas lau­kuma centrā. Bijām ļoti izbrīnījušies, ka tur mūs gaidīja divi cil­vēki ar mūsu trūcīgo mantību, kuru bēgšanas steigā, protams, bijām spiesti pamest.

—   Es aizsūtīju pēc tās, — Infadūss man paskaidroja, — un tāpat pēc šī te, — un viņš pacēla sen pazudušās Guda bikses.

Ar gaviļu kliedzienu Guds paķēra bikses un tūlīt pat sāka tās vilkt kājā.

—  Vai patiešām mans pavēlnieks grib paslēpt savas daiļās, baltās kājas? — žēlabaini iesaucās Infadūss.

Bet Guds pastāvēja pie sava, un kukuāņiem vēl tikai vienu reizi bija laime skatīt kapteiņa daiļās, baltās kājas. Guds ir ļoti kaut­rīgs cilvēks. Kopš šī brīža kukuāņiem nācās apmierināt savas estē­tiskās prasības, skatot viņa vienpusējo vaigubārdu, caurspīdīgo aci un kustīgos zobus.

Vēl arvien mielojot patīkamu atmiņu pilnās acis ap Guda stil­

biem, Infadūss paziņoja mums, ka viņš pavēlējis savākt pulkus, lai paskaidrotu viņiem, kālab virsaiši nolēmuši sākt sacelšanos, kā arī lai stādītu viņiem priekšā likumīgo troņmantnieku Ignosi.

Pusstundas laikā karaspēks, pavisam turpat vai divdesmit tūk­stoš karavīru, kukuāņu armijas zieds, bija sapulcināti plašajā lau­kumā, kurp devāmies arī mēs. Ciešā karavīru ierinda veidoja kvadrāta trīs malas, un skats bija krāšņs. Palikām stāvam kvad­rāta vaļējā malā, kur mūs steigšus ielenca galvenie virsaiši un virsnieki.

Viņiem savu uzrunu veltīja Infadūss, kad pēc komandas bija iestājies klusums. Līdzīgi lielākajai daļai kukuāņu augstmaņu viņš bija dzimis orators. Iespaidīgiem un skaistiem vārdiem Infa­dūss stāstīja par Ignosi tēvu, par to, ka viņu zemiski nogalinājis tagadējais valdnieks Tvāla un kā viņa sieva un bērns tikuši padzīti un nolemti bada nāvei. Pēc tam viņš runāja par to, ka zeme vaid un cieš Tvālas cietsirdīgajā jūgā un piemēram minēja izgājušās nakts notikumus, kad daudzi labākie'cilvēki varmācīgi tika aizvilkti valdnieka priekšā un zvēriski nogalināti ar ieganstu, ka viņi it kā esot noziedznieki. Viņš pastāstīja, ka baltie cilvēki, no zvaigznēm vērojot zemi, ieraudzījuši šīs bēdas un nolēmuši, lai arī viņiem pašiem tas nav nemaz tik patīkami, atvieglot kukuāņu likteni, kā viņi tāpēc paņēmuši šīs zemes īsteno un svešumā nīkstošo vald­nieku Ignosi pie rokas un pārveduši pār kalniem, kā viņi savām acīm skatījuši Tvālas ļaundarības un, lai pārliecinātu šaubīgos un glābtu meitenes Fulatas dzīvību, ar savas spēcīgās burvības palīdzību izdzēsuši sauli pie debess un nogalinājuši jauno sātanu Skregu. Viņi arī uz priekšu ir ar mieru palikt uzticami kukuāņu draugi, palīdzēt gāzt Tvālu un viņa vietā iecelt tronī īsteno vald­nieku Ignosi.