Kad Infadūss apklusa, nošalca piekrītoši čuksti. Pēc tam uz priekšu panācās un sāka runāt Ignosi. Atkārtojis visu, ko bija teicis viņa tēvocis Infadūss, viņš savu pārliecinošo runu nobeidza šādiem vārdiem:
— Ak, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta, jūs dzirdējāt manus vārdus. Tagad jums jāizvēlas starp mani un manu tēvoci, kas ir iesēdies manā tronī, nogalinājis savu brāli un aizdzinis svešumā sava brāļa dēlu, lai tas nomirtu tumsā un aukstumā. Viņi (Ignosi norādīja uz virsaišiem) var pastāstīt jums, ka es patiešām esmu valdnieks, jo viņi redzēja čūskas zīmi, kas vijas man ap vidu. Ja es nebūtu valdnieks, vai tad šie baltie cilvēki, kuru ziņā ir burvestību noslēpumi, būtu manā pusē? Drebiet, virsaiši, karavadoņi, karavīri, drebi, tauta! Vai tad tumsu, kuru baltie cilvēki klāja pār
zemi, lai sūtītu bailes Tvālas sirdī un ļautu mums aizbēgt, vēl neskata jūsu acis? . — Tas ir tā, — karavīri atbildēja.
— Es esmu valdnieks. Es saku jums, ka esmu valdnieks, — turpināja Ignosi, izsliedamies visā savā milzīgajā augumā un paceldams virs galvas platasmens kara cirvi. — Ja jūsu vidū atrodas cilvēks, kas saka, ka tā nav taisnība, lai viņš iznāk priekšā, es pieveikšu viņu, un viņa asinis būs sarkana liecība tam, ka esmu teicis jums taisnību. Lai viņš iznāk priekšā, es saku, — un viņš pakratīja gaisā savu milzīgo cirvi, kas nozibsnīja saulē.
Tā kā acīmredzot neviens neatradās, kas būtu ar mieru atsaukties uz šo dziesmiņas «Dillij, Dillij, panāc šu, Tad es tevi sitīšu» heroisko variantu, tad mūsu bijušais kalps turpināja savu runu:
— Es patiesi esmu valdnieks, un, ja jūs kaujā stāvēsiet man līdzās un es izcīnīšu gaismu, es vedīšu jūs pretī uzvarai un slavai. Es jums došu vēršus un sievas, un jūs ieņemsiet pirmo vietu manā karaspēkā. Bet, ja jums lemts krist kaujā, es kritīšu kopā ar jums.
Klausieties solījumu, kādu es jums dodu. Kad uzkāpšu savu senču tronī, es darīšu galu asinsizliešanai mūsu zemē. Jūs vairs neatalgos ar slepkavību, kad sauksiet pēc taisnības, un burvju med- nieces nevajās jūs un nenodos jūs nāvei bez jebkāda iemesla. Neviens cilvēks nemirs varmācīgā nāvē, ja vien viņš nebūs pārkāpis likumu. Jūsu krālu laupīšana izbeigsies. Ikviens no jums varēs mierīgi gulēt savā būdā, nebaidoties ne no kā, un taisnība soļos aizsietām acīm pa zemi. Vai jūs esat izšķīrušies, virsaiši, karavadoņi, karavīri, vai tu esi izšķīrusies, tauta?
— Mēs esam izšķīrušies, valdniek! — sekoja atbilde.
— Labi. Bet tagad palūkojieties atpakaļ, kā Tvālas sūtņi steidzas no lielās pilsētas uz austrumiem un rietumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, lai savāktu varenu karaspēku un nogalinātu mani un jūs, un šos manus draugus un aizstāvjus. Rīt vai varbūt parīt Tvāla ar tiem, kas viņam ir uzticīgi, būs klāt. Tad es redzēšu, kurš no jums patiesi ir manā pusē un nebaidās mirt cīņā par mūsu lietu. Un es jums saku, ka šos cilvēkus es neaizmirsīšu, kad būs pienācis laiks dalīt guvumu. Esmu beidzis, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta. Bet tagad ejiet uz savām būdām un gatavojieties karam.
Iestājās klusums. Pēc tam kāds no virsaišiem pacēla roku un nodārdēja sveiciens valdniekam: «Kuum!» Tā bija zīme, ka pulki atzinuši Ignosi par savu valdnieku. Pēc tam viņi aizsoļoja — vienība pēc vienības.
Pusstundu vēlāk noturējām kara padomi, kurā piedalījās visi pulku pavēlnieki. Bija skaidrs, ka drīz vien mums uzbruks skait
liski daudz pārāki spēki. Patiesi, no mūsu izdevīgā novērošanas punkta uz pakalna varējām redzēt, kā pulcējas karaspēks un kā no Lū uz visām pusēm dodas ziņneši, bez šaubām, lai aicinātu palīgspēkus valdniekam. Mums bija apmēram divdesmit tūkstoš karavīru, septiņi labākie pulki valstī. Pēc Infadūsa un virsaišu aprēķiniem, Tvāla šobrīd bija savācis Lū vismaz trīsdesmit—trīsdesmit piecus tūkstošus karavīru, uz kuriem viņš varēja paļauties, bez tam viņi domāja, ka līdz nākošās dienas vidum valdnieks varēs vēl sadabūt vismaz piecus tūkstošus. Protams, nebija izslēgts, ka daļa viņa karaspēka pārbēgs mūsu pusē, taču ar tādu iespēju nevarēja droši rēķināties. Pagaidām bija skaidrs viens: notika rosīgi priekšdarbi, lai mūs sakautu. Lielas apbruņotu karavīru vienības jau parādījās pakalna pakājē, un vēl arī citas pazīmes liecināja, ka tiek gatavots uzbrukums.
Tomēr Infadūss un virsaiši bija tanīs domās, ka šonakt uzbrukums nenotiks, jo nakts būs veltīta sagatavošanas darbiem. Bez tam bija nepieciešams visiem iespējamiem līdzekļiem izgaisināt iespaidu, kādu karavīros bija radījis saules aptumsums, kuru ku- kuāņi uzskatīja par mūsu burvestības apliecinājumu. Karavadoņi apgalvoja, ka uzbrukums notiks no rīta, un izrādījās, ka viņiem bija taisnība.