Выбрать главу

Ķērāmies pie darba, cenzdamies pēc iespējas labāk nostiprināt savas pozīcijas. Strādāja gandrīz visi karavīri, un divās stundās, kas bija palikušas līdz saules rietam, tika darīti brīnumi. Ceļi uz pakalnu, kuru drīzāk varēja nosaukt par sanatoriju nekā par cie­toksni, jo parasti te nometināja tās karaspēka daļas, kas atgriezās no zemes rajoniem, kur klimats bija neveselīgs, tika rūpīgi no­sprostoti ar lieliem akmeņiem, un visas pārējās iespējamās pieejas padarītas tik nepieejamas, cik nu laiks to atļāva. Dažādās vietās grēdām vien tika savelti laukakmeņi; tos domājām gāzt virsū uz­brūkošajam ienaidniekam. Ikvienam pulkam bija paredzētas no­teiktas pozīcijas. Vārdu sakot, veicām visus sagatavošanas darbus, kādus mums visiem kopā izdevās sadomāt.

īsi pirms saulrieta pamanījām nelielu karavīru pulciņu virzā­mies no Lū uz mūsu pusi. Viens no karavīriem turēja rokā palmas zaru par zīmi, ka ir ziņnesis.

Ignosi, Infadūss, daži no virsaišiem un mēs paši nokāpām lejā uz pakalna pakāji viņiem pretī. Tas bija stalts cilvēks tradicionā­lajā leoparda ādas apmetnī.

— Esiet sveicināti! — viņš izkliedza, kad bija pienācis tuvāk. — Valdnieka sveiciens tiem, kas iesākuši šo nešķīsto karu pret viņu. Lauva sūta sveicienus šakāļiem^ kas nikni rūc pie viņa kājām.

—   Runā! — es teicu.

—   Sādi ir valdnieka vārdi: padodieties viņa žēlastībai vai arī jūs piemeklēs jo ļauns liktenis. Melnajam vērsim jau izrauts plecs, un valdnieks asinīm noplūdušu dzenā to pa nometni. [45]

—   Kādi tad ir Tvālas noteikumi? — es aiz ziņkārības pajautāju.

—   Viņa noteikumi ir žēlsirdīgi, kā jau tas pieklājas diženam valdniekam. Klausieties, ko saka Tvāla vienacis, Tvāla varenais, tūkstoš sievu vīrs, kukuāņu pavēlnieks, Lielā ceļa sargātājs, to savādnieku mīlulis, kuri klusēdami sēž tur aiz viņiem kalniem, melnās govs teļš, zilonis, kura pēda satricina zemi, ļaundaru šaus­mas, strauss, zem kura kājām gaist tuksnesis, Tvāla milzīgais, melnais, gudrais, valdnieks no audžu audzēm. Lūk, ko viņš saka: «Es būšu žēlsirdīgs un būšu mierā ar nedaudz asiņu. Jāmirst būs vienam cilvēkam no desmita, pārējie būs brīvi. Bet baltajam cilvē­kam, kura vārds ir Inkubu un kurš nosita manu dēlu Skregu, viņa melnajam kalpam, kas tīko pēc mana troņa, un Infadūsam, manam brālim, kas kūda uz dumpi pret mani, t- šiem cilvēkiem ir jāmirst mokās: viņi tiks ziedoti klusētājiem.» Tādi ir Tvālas žēlsirdīgie vārdi.

Pēc īsas apspriedes ar pārējiem es atbildēju viņam, runādams ļoti skaļi, lai karavīri mani varētu dzirdēt:

—   Griezies atpakaļ, tu, suns, pie Tvālas, kas tevi atsūtīja šurp, un pasaki viņam, ka mēs — tas ir, Ignosi, īstais kukuāņu vald­nieks, Inkubu, Bugvans un Makumazāns — baltie gudrie cilvēki no zvaigznēm, kuri spēj aptumšot sauli, Infadūss, kas nāk no vald­nieka nama, virsaiši, virsnieki un tauta, kas ir sapulcējusies šeit —, atbildot sakām: «Mēs nepadosimies, un, iekams saule būs divreiz norietējusi, Tvālas līķis gulēs sastindzis pie viņa vārtiem un Ig­nosi, kura tēvu nogalināja Tvāla, valdīs viņa vietā.» Bet tagad ej, kamēr mēs neesam tevi aizdzinuši ar pātagu un sargies pacelt roku pret mums.

Ziņnesis skaļi iesmējās.

—   Vīrus nebiedē lielīgas runas! — viņš iesaucās. — Redzēsim, vai arī rīt jūs, kas aptumšojāt sauli, būsiet tikpat varonīgi. Cīnie­ties vien, esiet drosmīgi un līksmojiet, kamēr vēl maitasputni nav apknābājuši jūsu kaulus un tie nav kļuvuši baltāki par jūsu sejām. Uz redzēšanos! Var gadīties, ka mēs tiekamies kaujā. Lūdzu jūs, baltie cilvēki, sagaidiet mani.

Raidījis pret mums šo sarkasma bultu, viņš aizgāja, un gandrīz tai pašā mirklī norietēja saule.

Tonakt mums bija daudz darba, jo, cik nu tas mēness gaismā bija iespējams, turpinājām gatavoties rītdienas kaujai. Ziņneši stei­dzās projām, lai nodotu mūsu rīkojumus, un atkal atgriezās, kur mēs sēdējām apspriezdamies. Beidzot pirmajā stundā pēc pusnakts bijām izdarījuši visu, ko varējām, un visa nometne iegrima miegā. Klusumu retumis pārtrauca vienīgi sargu saucieni. Sers Henrijs un es, Ignosi un viena virsaiša pavadīti, nokāpām no pakalna un apstaigājām priekšposteņus. Tā ejot, piepeši visneparedzētākajās vietās mūsu priekšā izauga šķēpi, nozibot mēness gaismā, lai tik­pat piepeši pazustu, tikko bijām pateikuši paroli. Bija skaidrs, ka neviens savā postenī neguļ. Tad mēs atgriezāmies, uzmanīgi sprau­coties garām tūkstošiem gulošu kareivju, no kuriem daudzi ze­mes miegu baudīja pēdējo reizi.

Mēness gaisma mirgoja karavīru šķēpu smailēs un rotājās viņu sejās, padarot tās rēgainas. Augstās spalvu rotas vēsajā nakts vējā plandījās kā sēru auti. Karavīri gulēja kur kurais, miegā atmetuši rokas, un viņu spēcīgie, vīrišķīgie stāvi mēness gaismā šķita pār­dabiski un dīvaini.

— Kā jūs domājat, cik daudzi no viņiem būs dzīvi rīt šai laikā? — sers Henrijs iejautājās.

Es par atbildi tikai pašūpoju galvu, joprojām vērdamies gulē­tājos. Par spīti nogurumam, mana iztēle bija satraukta, un man likās, ka šos cilvēkus jau skārusi nāves roka. Gara acīm es skatīju tos, kuri bija nolemti iznīcībai, un pēkšņi dziļi sirdī sajutu cilvēka dzīves lielo noslēpumu un neizmērojamas skumjas par tās veltī- gumu un traģismu. Šonakt šie tūkstoši gulēja veselīgā miegā, bet rīt viņi un vēl daudzi citi kopā ar viņiem, mūs varbūt ieskaitot, būs sastinguši, nāves saltās elpas skarti. Viņu sievas kļūst atrait­nes, viņu bērni — sērdieņi, bet viņu mājvietas vairs nekad nere­dzēs savus saimniekus. Tikai vecais mēness tikpat mierīgi spīdēs un nakts vējš tāpat šalks zālē, un neizmērojamie zemes plašumi baudīs laimīgu atpūtu, tāpat kā darījuši veselu mūžību, pirms šie cilvēki bija ieradušies uz zemes, un darīs to veselu mūžību pēc tam, kad tie būs aizmirsti.