Выбрать главу

Tomēr, kamēr vien pastāv pasaule — viņa radītāja un reizē viņa piemineklis —, cilvēks neiet bojā. Viņa vārds gan tiek aizmirsts, bet elpa, ko viņš elpojis, joprojām šūpo priežu galotnes kalnos, viņa teikto vārdu atbalss vēl skan izplatījumā, viņa smadzeņu ra­dītās domas mēs esam mantojuši šodien. Viņa centieni kļūst par mūsu mērķi dzīvē, viņa prieki un skumjas jr mums tuvi draugi.

bet gals, no kura viņš šausmas bega, tapat gaida ari ikvienu no mums.

Visums patiesi ir rēgu pilns — tikai tie nav palagos tinušies kapsētas spoki, bet neizdzēšami, mūžīgi dzīves elementi, kas, reiz radušies, nekad nevar mirt, lai gan tie saplūst cits ar citu un ne­mitīgi mainās.

Kamēr es tā stāvēju un vēroju drūmos, fantastiskos kareivju apveidus, kuri, kā saka viņu paruna, gulēja «uz saviem šķēpiem», manu prātu nodarbināja šādas un līdzīgas pārdomas, tālab ka līdz ar vecuma tuvošanos mani, pašam par lielu nepatiku, arvien bie­žāk nomoka nejaukais paradums nodoties prātojumiem.

—   Kērtis, — es uzrunāju seru Henriju, — mani pārņēmušas visnožēlojamākās bailes.

Sers Henrijs noglaudīja savu gaišo bārdu un iesmējās.

—  Man jau ne reizi vien iznācis dzirdēt no jums līdzīgu atzī­šanos, Kvotermein, — viņš teica.

—   Jā, bet tagad es runāju nopietni. Es, zināt, stipri šaubos, vai kādam no mums izdosies sagaidīt nākošo nakti. Mums uzbruks daudzkārt spēcīgāki ienaidnieka spēki, un ir pavisam maz cerību, ka varēsim noturēt savas pozīcijas.

—   Nu, lēti mēs katrā ziņā tās neatdosim. Paklausieties, Kvoter­mein, šī būšana ir pavisam nelāga, un, taisnību sakot, mums neva­jadzēja tajā iepīties, bet, ja jau nu tā ir noticis, mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es gan saku, — ja jau man ir lemta nāve, es dodu priekšroku nāvei kaujā. Bez tam tagad, kad man atlicis tik maz izredžu atrast savu nelaimīgo brāli, ir vieglāk samierināties ar domām par nāvi. Bet laime ir drosmīgo pusē, un varbūt mūs vēl gaida panākumi. Slaktiņš, protams, būs šausmīgs, un, lai mēs saglabātu savu reputāciju, mums vajadzēs atrasties pašā burzmā.

Pēdējo piezīmi sers Henrijs teica sērīgā balsī, bet viņa acis iedzirkstījās, un tas liecināja par pavisam ko citu. Man pat liekas, ka seram Henrijam īstenībā tieši patika kaujas.

Pēc tam devāmies pie miera un kādas pāris stundas nogulējām.

īsi pirms saules lēkta mūs pamodināja Infadūss, kas bija atnācis pateikt, ka Lū pilsētā novērojama liela rosība un mūsu priekšposte­ņiem tuvojas Tvālas karaspēka vienības.

Cēlāmies un ietērpāmies kaujai. Uzvilkām bruņukreklus, par kuriem pašreizējos apstākļos bijām gaužām pateicīgi Tvālam. Sers Henrijs šai lietai nodevās aizrautīgi un ietērpās kā īsts kukuāņu karavīrs.

—      Kamēr esat Kukuāņu zemē, dariet tā, kā dara kukuaņi, — viņš piebilda, vilkdams pāri saviem platajiem pleciem spožo tē­rauda kreklu, kas tam piegulēja kā uzliets.

Bet ar to vien sers Henrijs neapmierinājās. Viņš bija palūdzis Infadūsu pagādāt pilnu kaujas ietērpu, un tagad piestiprināja pie kakla leoparda ādas apmetni, kādu valkāja augstākie virsnieki, galvā uzmauca apsēju ar melnu strausa spalvu pušķi, kas bija augstāko kara virspavēlnieku privilēģija, un apjozās ar krāšņu vidusjostu no baltām vēršu astēm. Sandales, kazu vilnas stulmi, smags kaujas cirvis ar degunradža raga rokturi, apaļš dzelzs vai­rogs, pārvilkts ar baltu vēršādu, un noteikumiem atbilstošs tollu jeb metamo nažu skaits papildināja viņa ekipējumu, kuram viņš tomēr vēl pievienoja savu revolveri. Apģērbs, protams, bija mežo­nīgs, bet jāsaka, ka manas acis nekad nebija redzējušas lieliskāku skatu kā tagad seru Henriju Kērtisu šai tērpā, kas vēl vairāk izcēla viņa vareno augumu. Kad pēc brītiņa ieradās Ignosi, tērpies tieši tāpat, es savā prātā nodomāju, ka pirmo reizi ieraugu tik lieliskus spēkavīrus. Nevar teikt, ka bruņukrekls tikpat labi būtu piestā­vējis Gudam un man. Kapteinis nekādi negribēja šķirties no savām biksēm, un jāatzīst, ka pazems, drukns džentlmenis ar monokli acī un vienu noskūtu vaigu, bruņukreklā, kas rūpīgi sabāzts diezgan stipri nonēsātās velveta biksēs, bez šaubām, rada vairāk graujošu nekā apbrīnojamu iespaidu. Par sevi varu teikt sekojošo: tā kā bru­ņukrekls man bija par lielu, es to uzvilku virs pārējā apģērba, un tāpēc tas augumam piegula visai lempīgi. Atteicos no biksēm, jo biju nolēmis iet kaujā kailiem stilbiem, un paliku vienos veldsku- nos, lai gadījumā, ja vajadzēs steigšus atkāpties, būtu vieglāk skriet. Šķēps un vairogs, kuru es nepavisam nepratu likt lietā, pāris tollu, revolveris un beidzot milzīgs spalvu pušķis, ko piestiprināju pie mednieka cepures, lai savu izskatu padarītu asinskārīgāku, pa­pildināja manu necilo ietērpu un ekipējumu. Protams, bez visa tā mums bija vēl šautenes. Bet, tā kā ar patronām bija ļoti knapi un šautenes uzbrukuma laikā nebija diezcik noderīgas, norīkojām, lai tās mums nestu kareivji.

Apbruņojušies karagājienam, steigšus iekodām un gājām palū­koties, kā veicas. Virsotnes līdzenumā bija kāds neliels brūnakmens pauguriņš, kas vienlaikus bija štābs un novērošanas punkts. Te sava «Pelēko» pulka vidū mēs atradām Infadūsu; šis pulks neap­šaubāmi bija labākais kukuāņu karaspēkā. Tas bija tas pats pulks, kuru mēs pirmoreiz redzējām pierobežas krālā. «Pelēko» pulks, kurā pašreiz bija trīs tūkstoši pieci simti vīru, bija rezervē, un karavīri pūlīšiem gulšņāja zālē, vērodami, kā Tvālas karaspēka garās kolonnas līdzīgi skudru virtenei rāpoja laukā no Lū. Likās, ka šīm kolonnām navgala. To bija trīs, un katrā bija vismaz vien­padsmit divpadsmit tūkstoš vīru.

Iznākušas no pilsētas, kolonnas izkārtojās kaujas ierindā. Tad viena kolonna pagriezās pa labi, otra — pa kreisi, bet trešā lēnām sāka virzīties uz mūsu pusi.