— A-ā! — Infadūss noteica. — Viņi taisās uzbrukt uzreiz no trim pusēm!
Sī bija visai nopietna ziņa: tā kā mūsu pozīcija uz kalna, kura apkārtmērs sasniedza vismaz pusotras jūdzes, bija izstiepta, vajadzēja pēc iespējas koncentrēt mūsu samērā mazos aizsargspekus. Bet mēs nevarējām pretiniekam diktēt, kā jāuzbrūk, tālab mums šajā situācijā bija jādara viss, kas stāvēja mūsu spēkos. Tāpēc mēs uz visiem pulkiem izsūtījām pavēles sagatavoties atsevišķu uzbrukumu atvairīšanai.
XIII nodaļa
UZBRUKUMS
Lēnām, bez mazākajām steigas vai satraukuma pazīmēm, visas trīs kolonnas virzījās uz priekšu. Kad galvenā, vidējā, atradās apmēram piecsimt jardu no mums, tā apstājās tur, kur mēlei līdzīga gluda zemes josla nolaidās no kalna līdzenumā. Vidējās kolonnas nostāšanās mērķis bija dot pārējām divām iespēju ielenkt mūsu pozīcijas, kurām aptuveni bija pakava forma, pie tam šie pakava gali bija vērsti pret Lū pilsētu. Ienaidnieka nolūks, bez šaubām, bija ar visām trim kolonnām uzbrukt mums vienlaikus.
— Te vajag getlingu [46] ! — ievaidējās Guds, vērojot cieši sakļautās rindas lejā. — Es attīrītu visu līdzenumu divdesmit minūtēs.
— Mums tāda nav, un nav nekādas jēgas par to gausties. Bet man šķiet, Kvotermein, ka jums derētu izmēģināt roku. Palūkojiet tikt pēc iespējas tuvāk tur tam garajam tēvainim," kas, liekas, ir kāds komandieris. Divi pret vienu, ka jūs viņam netrāpīsiet! Esmu ar mieru derēt pat uz veselu sovrinu [47] — tas būs godīgi jāsamaksā, ja vien kādreiz tiksim ārā no šīs jezgas —, ka jūs netrāpīsiet par desmit jardiem.
Tas aizskāra manu patmīlību. Pielādējis savu šauteni ar pama- tlgu lādiņu, nogaidīju, kamēr mans «draugs», tikai viena ziņneša pavadīts, panācās pāris desmit jardu savam karaspēkam priekšā, lai labāk pārredzētu mūsu pozīcijas. Tad nogūlos, atbalstīju šauteni pret kādu akmeni, notēmēju. Šautene, kā jau visas šautenes ar īsu šāviena distanci, sniedza tikai līdz trīssimt piecdesmit jardiem. Lai lode trāpītu, neraugoties uz nolieci trajektorijā, tēmēju kakla vidū, domādams, ka tādējādi tā ķers tēvaini krūtīs. Viņš stāvēja pavisam nekustīgi,' dodams man vislabāko iespēju, taču vai nu uztraukuma, vai vēja, vai arī lielā attāluma dēļ — īsti nezinu, kāpēc, bet notika, lūk, kas. Nevarēdams vien sagaidīt lielisko skatu, nospiedu gaili, un, kad dūmi bija izgaisuši, ar lielu nepatiku ieraudzīju savu vīru stāvam neskartu, kamēr viņa ziņnesis, kas bija atradies vismaz trīs soļus atstatu pa kreisi, gulēja izstiepies zemē, droši vien beigts. Virsnieks, uz kuru biju tēmējis, redzami satraukts metās skriešus pie savējiem.
— Bravo, Kvotērmein! — skanīgi uzsauca Guds, — jūs viņu nobiedējāt.
Tas mani pamatīgi sakaitināja. Man briesmīgi nepatīk nošaut garām, citiem redzot, ja vien iespējams no tā izvairīties. Ja cilvēks labi prot tikai vienu lietu, viņam gribas tajā saglabāt savu labo slavu. Pavisam satracināts par savu kļūmi, ātri notēmēju uz skrejošo komandieri un izšāvu ar otro stobru. Nabadziņš pasvieda gaisā rokas un nokrita uz mutes. Šoreiz nebiju kļūdījies un biju pietiekami nežēlīgs, lai. izjustu gandarījumu, vērojot šo skatu — tas, manuprāt, rāda, cik maz mēs domājam par citiem, ja apdraudēts mūsu pašlepnums vai reputācija.
Mūsu pulki, redzēdami šo veiksmi, mežonīgi iegavilējās par baltā vīra burvestības apliecinājumu, ko viņi uzskatīja par iabu zīmi un panākumu priekšvēstnesi, kamēr karaspēks, pie kura bija piederējis kritušais komandieris un kura pavēlnieks, kā vēlāk pārliecinājāmies, viņš patiešām bija bijis, apjukumā sāka atkāpties. Sers Henrijs un Guds tagad ķērās pie savām šautenēm un sāka vālēt. Guds ar vinčestru cītīgi retināja pretinieka ciešās rindas, un arī es izšāvu vēl vienu vai divas reizes. Tādējādi, ciktāl varējām spriest, izsitām no ierindas kādus astoņus vai desmit vīrus, pirms ienaidnieks atkāpjoties kļuva neaizsniedzams.
Tieši tai mirklī, kad izbeidzām šaušanu, tālu no labās puses atskanēja briesmas vēstījoša rēkoņa, bet pēc tam tāda pati no kreisās puses. Ienaidnieka divas pārējās nodaļas uzsāka kauju.
To dzirdot, cilvēku masa mūsu priekšā mazliet izvērsās un lēnā gaitā, dobjā balsī dziedādami dziesmu, nāca uz pakalna pusi pa klajo, zālaino zemes joslu. Viņiem tuvojoties, mēs uzturējām pastā- vļgu šauteņu uguni, kurai šad tad pievienojās Ignosi, un iznicinājām vairākus vīrus. Taču tas, protams, šai apbruņoto vīru lavīnai bija tas pats, kas cilvēka rokas sviesti oji uzbangojošā .vilnī.
Viņi nāca virsū, kliedzot un šķindinot šķēpus; tagad viņi atspieda priekšposteņus, ko bijām novietojuši starp klintīm pakalna pakājē. Tad pretinieka virzīšanās uz priekšu mazliet palēninājās, jo, kaut arī mēs līdz šim nebijām izrādījuši nekādu nopietnāku pretestību, uzbrūkošajam karaspēkam tagad vajadzēja doties kalnup, un tāpēc tas virzījās lēnā solī, lai nenokustu. Mūsu pirmā aizsardzības līnija atradās apmēram pakalna pusceļā, otrā — piecdesmit jardus tālāk, kamēr trešā bija ieņēmusi pozīcijas līdzenuma malā.
Viņi nāca virsū, izkliedzot savu kara saucienu: «Tvāla! TvālaT Celē! Celē!» (Tvāla! Tvāla! Sit! Sit!) «Ignosi! Ignosi! Celē! Celē!» atbildēja mūsējie. Tagad viņi jau bija pavisam tuvu, tollas jeb metamie naži sāka zibēt gaisā, un tad, atskanot drausmīgiem kliedzieniem, sākās kauja.
Uz priekšu un atpakaļ viļņoja cīnītāju masa, vīriem krītot kā lapām rudens vējā. Taču drīz vien uzbrucēju pārsvars deva savus augļus un mūsu pirmā aizsardzības līnija tika lēnām atspiesta, līdz tā sajaucās ar otro. Seit cīņa bija ļoti sīva, bet atkal mūsējie bija spiesti atkāpties uz virsotni, līdz beidzot divdesmit minūtes pēc kaujas sākuma kaujā iesaistījās mūsu trešā līnija.