Выбрать главу

Uzbrucēji tagad jau bija stipri nokausēti. Turklāt viņi bija zau­dējuši daudz vīru — gan nogalinātu, gan ievainotu, un izlauzties cauri trešajam necaurejamam šķēpu mežam viņiem nebija pa spē­kam. Kādu brīdi blīvā karotāju masa niknā cīņas paisumā un bē­gumā vēlās gan uz priekšu, gan atpakaļ, un kaujas iznākums bija visai neskaidrs. Sers Henrijs vēroja izmisīgo cīņu liesmainiem ska­tieniem un pēkšņi, nebilstot ne vārda, kopā ar Gudu drāzās vis­karstākajā kaujas mutulī. Es paliku tur, kur atrados.

Karavīri ievēroja sera Henrija milzīgo augumu, tiklīdz viņš me­tās cīņā, un iekliedzās: «Nanzia Inkubu!» (Zilonis ir šeit!) «Celēf Celē!»

Ar šo brīdi kaujas iznākums vairs šaubas neradīja. Kaut arī uz­brucēji cīnījās ar neprātīgu varonību, tie soli pa solim tika spiesti pa nogāzi lejup, līdz beidzot it kā apjukuši atkāpās līdz savām rezervēm. Sai mirklī ieradās arī ziņnesis un pavēstīja, ka uzbru­kums kreisajā spārnā atvairīts. Es jau priecājos, ka šimbrīžam briesmas garām, kad šausmās ieraudzījām mūsējos, kas cīnījās labajā spārnā, bēgam šķērsām pāri līdzenumam virzienā uz mums. Tos vajāja ienaidnieku bari, kas šajā vietā acīm redzami bija gu­vuši panākumus.

Ignosi, kas stāvēja man līdzās, vienā mirklī aptvēra stāvokli un tūdaļ deva kādu pavēli. Zibenīgi izvērsās rezerves pulks («Pelē­kie»), kas stāvēja ap mums.

Ignosi deva vēl vienu pavēli, ko uztvēra un atkārtoja komandieri, un vēl pēc mirkļa piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu, jo tiku ierauts negantā pretuzbrukumā ienaidniekam. Es nezaudēju dūšu un, turēdamies, cik vien iespējams, aiz Ignosi milzīgā stāva, ten- terēju uz priekšu, nāvei pretī, it kā tas man sagādātu kādu prieku. Vienā vai divās minūtēs — laiks man likās visai īss — izlauzāmies cauri mūsu karavīru bēgošajām grupām, kas mums aizmugurē tū­daļ sāka atkal kārtoties. Un tad es tiešām nezinu, kas notika tālāk. Atpiinos vienīgi briesmīgo dārdošo troksni, kas radās, vairogiem saduroties, un milzīga tēvaiņa parādīšanos, kuram acis burtiski vai no pieres sprāga laukā un kurš ar savu asiņaino šķēpu nesās tieši man virsū. Bet — to saku ar lepnumu — es rīkojos atbilstoši apstākļiem. Tā bija tāda situācija, kādā vairums cilvēku būtu zau­dējuši galvu. Aptvēris, ka, paliekot stāvam tur, kur atrodos, ne­glābjami tikšu nogalināts, pretīgajam milzenim tuvojoties, nome­tos viņa priekšā zemē tik veikli, ka viņš, nespēdams apstāties, no­gāzās pār manu izstiepušos augumu. Pirms viņš atkal paspēja pie­celties, es jau biju augšā un no mugurpuses ielaidu tam revolvera lodi. Tūdaļ pēc tam kāds mani notrieca zemē, un ar šo brīdi nekā vairs par kauju neatceros.

Kad atguvu samaņu, atrados atkal uz smilšu uzkalniņa; turē­dams rokā ķirbja pudeli ar mazliet ūdens, pār mani bija noliecies Guds.

—   Kā jūtaties, veco zēn? — viņš nobažījies vaicāja.

Piecēlos un, iekams atbildēju, noskufinājos.

—   Paldies, tīri labi, — atbildēju.

—  Paldies dievam! Kad redzēju, kā viņi jūs atnesa, man kļuva pavisam nelāgi, jo domāju, ka esat pagalam.

—   Šoreiz vēl ne, manu zēn. Liekas, ka dabūju vienīgi belzienu pa galvu, un tas mani izsita no ierindas. Kā viss beidzies?

—   Pagaidām viņi atsisti visos punktos. Zaudējumi ir drausmīgi. Mēs esam zaudējuši veselus divus tūkstošus kritušo un ievainoto, bet viņi — droši vien trīs tūkstošus. Lūk, kāds skats! -— un viņš rādīja uz garām, pa četri soļojošu karavīru rindām. Katrs četri­nieks nesa kaut ko līdzīgu ādas nestuvēm,^ kādas kukuāņu kara­spēkam vienmēr ir līdz lielā skaitā un kurām visos četros stūros piestiprinātas cilpas nešanai. Uz šīm nestuvēm — to skaits šķita bezgalīgs — gulēja ievainoti karavīri, kurus tūdaļ pēc atnešanas steidzami izmeklēja dziednieki; ikvienam pulkam bija desmit šādu dziednieku. Ja ievainojums nebija nāvīgs, cietušo aiznesa projāms un kopa tik rūpīgi, cik vien to atjāva apstākļi. Bet, ja ievainotā karavīra stāvoklis_bija bezcerīgs, tad sekoja kaut kas drausmīgs, kaut arī, bez šaubām, tā bija visīstākā žēlsirdība. Kāds no ārstiem,, izlikdamies, ka viņš ievainoto izmeklē, ar asu nazi zibenīgi atvēra vienu no artērijām, un pēc minūtes vai divām cietējs bez jebkādām sāpēm izlaida garu. Todien šādu gadījumu bija daudz. Tas notika gandrīz vienmēr, kad brūce bija vēderā vai krūtīs, jo kukuāņu mil­zīgo plato šķēpu radītās brūces bija tik dziļas, ka nebija nekādu cerību uz atveseļošanos. Gandrīz vienmēr nabaga cietēji jau bija nemaņā, un pārējos gadījumos artērijas liktenīgā atvēršana notika tik zibenīgi un nesāpīgi, ka viņi, likās, to nemaz nemanīja. Un to­mēr tas bija drausmīgs skats. Mēs bijām priecīgi, ka varējām aiziet un mums tas vairs nebija jāredz. Es patiesi, nevaru atcerē­ties skatu, kas uz mani būtu atstājis tādu iespaidu kā šis, kad va­ronīgos karotājus dziednieki asiņainām rokām šādā veidā atbrīvoja no sāpēm, izņemot gan gadījumu, kad pēc kāda uzbrukuma redzēju,, kā svazi [48] karaspēks bezcerīgi ievainotos apbedīja dzīvus.

Steigdamies projām no šī briesmīgā skata uz uzkalniņa otru malu, mēs sastapām seru Henriju (kas joprojām turēja rokā asi­ņainu kara cirvi), Ignosi, Infadūsu, kā arī vienu vai divus virsaišus nopietni apspriežamies.

—   Paldies dievam, te jūs esat, Kvotermein! Nevaru īsti saprast,, ko Ignosi grib darīt. Liekas, ka tagad, kaut gan esam atvairījuši uzbrukumu, Tvāla saņem lielus papildspēkus un grasās mūs- ielenkt, lai mūs nobeigtu ar badu.

—   Tas ir nelāgi.

—  Jā gan, it īpaši tāpēc, ka apsīkst ūdens krājumi, kā ziņo In­fadūss.

—   Tas tā ir, pavēlniek, — sacīja Infadūss, — avots nevar ap­gādāt tik lielu cilvēku skaitu un strauji izsīkst. Pirms vēl iestāsies nakts, mēs visi cietīsim slāpes. Klausies, Makumazān! Tu esi gudrs- un noteikti esi redzējis daudz karu tajās zemēs, no kurienes tu nāc, tas ir, ja viņi tiešām tur, uz zvaigznēm, karo. Saki tagad, ko mums darīt? Tvāla sagādājis daudz jaunu karotāju, kas stāsies kritušo vietā. Bet viņš ir dabūjis mācību. Vanags nebija domājis sastapt gārni sagatavojušos, bet mūsu knābis iecirties viņa krūtīs. Otrreiz viņš- vairs nemēģinās dot mums triecienu. Taču arī mēs esam ievainoti, un viņš gaidīs mūsu nāvi. Viņš apvīsies ap mums. kā čūska ap briedi un piespiedīs mūs iet bojā ielenkumā.