— Saprotu, — es noteicu.
— Makumazān, tu redzi, ka šeit nav ūdens un ir tikai nedaudz barības. Tāpēc mums jāizvēlas starp trim iespējām — vai nu nīkuļot līdzīgi kā izbadējies lauva migā, vai censties izlauzties uz ziemeļiem, vai arī — un šeit viņš cēlās kājās un norādīja uz mūsu ienaidnieku blīvo masu — ķerties tieši Tvālam pie rīkles. Inkubu, dižais karotājs — šodien viņš cīnījās kā tīklā sagūstīts bifelis, un Tvālas karavīri zem viņa cirvja krita kā krusas nokapāta labība, es to redzēju pats savām acīm — Inkubu saka «uzbrukti», bet zilonis vienmēr grib uzbrukt. Un ko saka Makumazāns, viltīgā vecā lapsa, kas daudz pieredzējusi un labprāt mīl ienaidniekam kost no mugurpuses? Gala vārds pieder Ignosi, valdniekam, jo lemt par karu ir valdnieka tiesība. Taču ļauj mums dzirdēt tavu balsi, ai, Makumazān, kas esi nomodā naktī, un arī viņa, caurspīdīgās acs, balsi.
— Ko tu saki, Ignosi? — es vaicāju.
— Nē, mans tēvs, — atbildēja mūsu kādreizējais kalps, kas tagad pilnā mežoņu kara ietērpā bija karotājs valdnieks no galvas līdz kājām, — runā tu un ļauj man, kas līdzās tev gudrībā ir tikai bērns, klausīties tavos vārdos.
Pēc Ignosi atteikšanās izsacīt savas domas es, steigā apspriedies ar Gudu un seru Henriju, savējās īsi izteicu šādi: tā kā esam slazdā, un īpaši tāpēc, ka ūdens krājumi apsīkuši, mēs vislabākās izredzes gūtu, uzsākot uzbrukumu Tvālas karaspēkam. Ieteicu uzbrukumu uzsākt nekavējoties, pirms mūsu brūces vēl nav apkaltušas un arī pirms mūsu kareivju sirdis, redzot Tvālas pārspēku, neizkūst kā tauki liesmā. Citādi, es aizrādīju, daži no virsaišiem varētu kļūt svārstīgi, izlīgt ar Tvālu un pārbēgt pie viņa vai pat nodot mūs viņa rokās.
Sis priekšlikums, likās, visumā tika uzņemts labvēlīgi. Kukuaņi manus vārdus tiešām uzklausīja ar tādu cieņu, kāda tiem nekad agrāk vai vēlāk nav tikusi veltīta. Taču galīgais lēmums par mūsu tālāko rīcību bija atkarīgs no Ignosi. Kopš tā brīža, kad Ignosi tika atzīts par pilntiesīgu valdnieku, viņam bija gandrīz neierobežota vara, ieskaitot, protams, tiesības pieņemt galīgos lēmumus kara jautājumos, un tāpēc viņš tagad bija tas, kam pievērsās visu skatieni.
Beidzot, pēc klusuma brīža, kuru viņš šķita izmantojam spraigām pārdomām, Ignosi sacīja:
— Inkubu, Makumazān un Bugvan, drošsirdīgie baltie vīri un mani draugi, Infadūs, mans tēvoci, un virsaiši: mana sirds ir izšķīrusies. Es šodien došos triecienā pret Tvālu un tajā likšu visu uz spēles, ari savu dzīvību; savējo un ari jūsu dzīvības. Klausieties, kā es gribu uzbrukt. Jūs redzat, šis pakalns ir līdzīgs pusmēnesim un līdzenums kā zaļa mēle stiepjas mums pretī, sniedzoties iekšā puslokā?
— Redzam, — atbildēju.
— Labi! Tagad ir dienas vidus, ļaudis ēd un atpūšas pēc smagās kaujas. Kad saule ies uz rietu un būs jau nogājusi nelielu ceļa gabalu pretī tumsai, lai tavs pulks, tēvoc, kopā ar vēl vienu pulku dodas uz zaļo mēli. Tiklīdz Tvāla to ieraudzīs, viņš ar savu karaspēku metīsies mūsējiem virsū, lai tos sakautu. Bet šī josla ir šaura, un Tvālas pulki varēs doties pret tevi tikai pa vienam. Tā šie pulki pa kārtai tiks iznīcināti, un visa Tvālas karaspēka skatieni būs pievērsti kaujai, kādu vēl neviena cilvēka acs nav skatījusi. Un kopā ar tevi, tēvoc, ies Inkubu, mans draugs, lai, ieraugot viņa kara cirvi zibam pirmajās «Pelēko» rindās, pamirst Tvālas sirds. Es došos cīņā ar otro pulku, kas sekos tavējam, tā ka, ja tavs pulks, kā var gadīties, būs pieveikts, vēl būs palicis valdnieks, par kuru cīnīties. Un kopā ar mani nāks gudrais Makuma- zāns.
— Labi, mans valdniek, — sacīja Infadūss, acīmredzot pilnīgā mierā apcerēdams sava pulka galīgās iznīcināšanas drošās izredzes. Sie kukuāņi patiešām ir brīnišķīga tauta. Nāve viņu acīs nav nekas briesmīgs, ja tā atnāk, viņiem pildot savu pienākumu.
— Un, kamēr Tvālas pulku vairākums vēros kauju, — turpināja Ignosi, — tad, lūk, trešā daļa no mūsu dzīvi palikušajiem vīriem (t. i., ap 6000) līdīs gar pakalna labo ragu un uzbruks Tvālas karaspēka kreisajam spārnam, un trešā daļa līdīs gar kreiso ragu un uzbruks Tvālas labajam spārnam. Kad redzēšu, ka ragi ir sagatavojušies iebadīt Tvālam, es ar vīriem, kas man būs atlikuši, došu triecienu Tvālam tieši. Ja laime būs mūsu pusē, diena piederēs mums, un, pirms vēl nakts dzīs savus zirgus no kalniem uz kalniem, mēs mierīgi sēdēsim Lū. Tagad paēdīsim un sagatavosimies. Tu, Infadūs, dari visu, lai plāns tiktu izpildīts. Un vēl — lai mans baltais tēvs Bugvans iet kopā ar labo spārnu, lai viņa spožā acs iedrošina ļaudis.
Šādos skopos vārdos dotie norādījumi uzbrukuma sagatavošanai tika pildīti ar ātrumu, kas sniedza labu liecību par kukuāņu lielisko militāro sistēmu. Nepilnas stundas laikā kareivjiem tika izsniegts ēdiens, ko viņi steigā notiesāja, tika saformētas visas trīs nodaļas, kā arī komandieriem izklāstīts uzbrukuma plāns, un, izņemot pie ievainotajiem atstājamu apsardzi, viss karaspēks, tagad ap astoņpadsmit tūkstoš cilvēku kopskaitā, bija kaujas gatavībā.
Pēc kāda brītiņa pienāca Guds un sarokojās ar seru Henriju un mani.