Выбрать главу

—   Uz redzēšanos, puiši, — viņš teica, — es dodos projām ar labo spārnu saskaņā ar pavēli. Tāpēc esmu atnācis jums paspiest roku — zināt, gadījumam, ja mēs vairs nesatiktos, — viņš zīmīgi piebilda.

Mēs klusējot paspiedām cits citam roku, izrādot turklāt tik daudz jūtu, cik nu anglis ir paradis izrādīt.

—   Tas ir šaubīgs pasākums, — sacīja sers Henrijs, dobjajai bal­sij mazliet trīcot, — un, jāatzīstas, es nedomāju, ka skatīšu rīt­dienas sauli. Cik saprotu, «Pelēkajiem», ar kuriem kopā man jāiet, ir jācīnās, kamēr viņi būs iznīcināti, lai dotu spārniem iespēju nemanot no sāniem apiet Tvālu. Labi, lai notiek. Katrā gadījumā tā būs īsta vīra nāve! Palieciet sveiks, veco zēn. Lai dievs jūs svētī! Ceru, ka jūs izdzīvosiet, lai dabūtu rokā dimantus. Un, ja jums tas izdodas, uzklausiet manu padomu un neielaidieties vairs nekādās darīšanās ar tīkotājiem!

Pēc mirkļa Guds mums abiem bija paspiedis roku un aizgāja. Tad ieradās Infadūss un aizveda seru Henriju uz viņa vietu, «Pe­lēko» priekšējā līnijā, kamēr es, daudzu nejauku priekšnojautu mākts, devos projām ar Ignosi uz savu vietu otrajā uzbrūkošajā pulkā.

XIV noda[a «PELĒKO» PĒDĒJĀ POZĪCIJA

Pulki, kas bija paredzēti apiešanas manevram spārnos, klusu aizsoļoja projām, piesardzīgi turoties pakalna aizsegā, lai pār­vietošanās paliktu slēpta Tvālas izlūku vērīgajiem skatieniem.

Pusstunda vai mazliet vairāk laika bija dots starp karaspēka «ragu» jeb spārnu izvēršanos un mirkli, kad drīkstēja uzsākt kādu kustību «Pelēkie» un to atbalstītājs pulks, tā dēvētie «Bifeļi». Sis bija karaspēka mugurkauls, kam bija lemts izturēt ienaidnieka galveno triecienu.

Abi šie pulki bija gandrīz pavisam svaigi un spēka pilni. «Pe­lēkie» rīta kaujā bija atradušies rezervē un zaudējuši vienīgi ne­daudz vīru, padzenot to uzbrūkošo ienaidnieku daļu, kam bija iz­devies pārraut mūsu aizsardzības līniju, proti, kad devos kopā ar «Pelēkajiem» pretuzbrukumā, kurā muļķīgā kārtā dabūju pamatīgu belzienu par savām pūlēm. «Bifeļi» bija atradušies trešajā aizsar- dzlbas līnijā kreisajā spārnā, un, tā kā uzbrūkošajam ienaidniekam šai punktā neizdevās izlauzties cauri otrajai līnijai, viņi kaujā tik­pat kā nemaz nebija piedalījušies.

Infadūss, būdams piesardzīgs, vecs karavadonis, zināja, cik ār­kārtīgi svarīgi pirms šādas izmisīgas kaujas uzturēt karaspēka noskaņoļumu. Tāpēc viņš izmantoja atlikušo laiku, lai dzejiskā valodā uzrunātu savu pulku — «Pelēkos». Infadūss tiem izskaid­roja, cik liels pagodinājums ir tas, ka viņi tiek norīkoti kaujas priekšējā līnijā un ka viņu rindās cīnīsies dižais baltais karotājs, kas ieradies no zvaigznēm. Visiem, kas paliks dzīvi, viņš Ignosi karaspēka uzvaras gadījumā apsolīja bagātīgu atalgojumu — lo­pus un paaugstināšanu dienesta pakāpē.

Es pārlaidu skatienu garajām plandošo melno spalvu rindām un bargajām karavīru sejām zem tām. Smagi nopūtos, iedomājoties, ka pēc īsas stundas lielākā daļa, ja ne visi šie lieliskie vecie karo­tāji, no kuriem neviens nebija jaunāks par četrdesmit gadiem, gulēs nogalināti vai mirstot putekļos. Tas citādi nevarēja būt. Gudrā nevērība pret cilvēku dzīvībām, kura raksturo lielu karavadoni, bieži palīdz glābt karaspēku un sasniegt mērķi, bija viņus nolēmusi nāvei, lai visai cīņai un karaspēka paliekām pavērtu izredzes uz panākumiem. Viņiem bija jāmirst, un viņi to zināja. Viņu uzdevums bija šaurajā zaļajā zemes' joslā zem mums iesaistīt kaujā citu pēc cita Tvālas karaspēka pulkus, kamēr tie būs iznīcināti vai ka­mēr spārni sagaidīs izdevīgu brīdi savam uzbrukumam. Un tomēr viņi ne mirkli nevilcinājās, neviena karavīra sejā nespēju saskatīt bailes. Tādi viņi bija — dodoties drošā nāvē, gatavojoties uz mūžu šķirties no dienas svētītās gaismas, viņi tomēr spēja apcerēt savu likteni, nepamirkšķinot ne acu. Pat šādā brīdī man nevilšus bija jāsalīdzina šo karavīru noskaņojums ar manējo, kas ne tuvu nebija mierīgs, un jānopūšas aiz skaudības un apbrīna. Nekad vēl nebiju redzējis šādu aklu pakļaušanos pienākumam un tik pilnīgu vienal­dzību pret tās rūgtajiem augļiem.

— Lūk, jūsu valdnieks! — beidza savu runu Infadūss, rādot uz Ignosi. — Ejiet, lai cīnītos un kristu par viņu, kā to prasa drosmīgu, vīru pienākums. Lai nolādēts un mūžīgam negodam lemts tā cil- ) vēka vārds, kas vairās atdot dzīvību par savu.valdnieku vai kas ienaidniekam pagriež muguru. Lūk, jūsu valdnieks, virsaiši, pavēl­nieki un kareivji! Tagad parādiet godu svētajai čūskai un tad seko­jiet, lai Inkubu un es varam jums parādīt ceļu uz Tvālas kara­spēka sirdi. ^

Mirkli valdīja pilnīgs klusums, tad pēkšņi no ciešajām rindām mūsu priekšā līdzīgi tāl^m jūras viļņu čalām cēlās kluss troksnis,

kas radās, sešiem tūkstošiem šķēpu viegli atsitoties pret vairogiem. Troksnis pamazām pieņēmās, kamēr pārvērtās dobjā dārdoņā, kas kā pērkons atbalsojās kalnos un pildīja gaisu ar smagiem skaņu viļņiem. Pēc tam tas atkal kļuva klusāks un klusāks, līdz lēnām izgaisa pavisam, un tad pēkšņi nograndēja suminājums vald­niekam.

Es iedomājos, ka Ignosi todien varēja būt lepns, jo neviens Ro­mas ķeizars nekad nebija dzirdējis no saviem gladiatoriem, kas «bija gatavi mirt», šādu suminājumu.

Ignosi pateicās par lielisko goda parādīšanu, paceļot savu kara cirvi. Tad «Pelēkie» aizsoļoja trijās rindās, katrā pa tūkstoš karo­tāju, neskaitot virsniekus. Kad pēdējā rinda jau bija attālinājusies kādus piecsimt jardus, Ignosi nostājās savu «Bifeļu» priekšā, kas bija sakārtoti līdzīgā veidā trijās rindās, un pēc viņa pavēles mēs aizsoļojām. Lieki piebilst, ka no sirds lūdzu dievu, lai man būtu lemts tikt cauri ar veselu ādu. Daudzreiz biju atradies kritis­kos apstākļos, taču nekad vēl nebiju bijis tādā nejaukā situācijā kā šoreiz, kad izredzes izkļūt sveikam bija tik niecīgas.