Kad sasniedzām līdzenās augstienes malu, «Pelēkie» jau bija pusē slīpumam, kas robežojās ar zaļo zemes joslu, kura iestiepās pakalnā apmēram tāpat kā zirga nags pakavā. Satraukums Tvālas nometnē attālajā līdzenumā bija milzīgs. Pulki cits pēc cita gariem, līganiem soļiem devās uz priekšu, lai sasniegtu zaļās zemes joslas sākumu, pirms uzbrūkošais karaspēks paspētu ieplūst Lū līdzenumā.
Sī zemes josla, kuras kritums bija ap trīssimt jardu, pat savā platākajā vietā, lejas galā, nepārsniedza trīssimt piecdesmit soļu, bet augšējā galā tikko bija deviņdesmit. «Pelēkie», kas, iedami no pakalna lejup un tālāk uz priekšu, uz zemes joslas šauro vietu, bija pārkārtojušies kolonnā, punktā, kur josla kļuva platāka, atkal nostājās trijās rindās un tad nekustīgi palika uz vietas.
Tad mēs, tas, ir, «Bifeļi», virzījāmies lejup pa šaurumu un novietojāmies rezērvē ap simt jardu aiz «Pelēko» pēdējās līnijas, mazliet augstāk par viņiem. Tikmēr mums bija laiks pavērot visu Tvālas karaspēku, kas kopš rīta uzbrukuma acīm redzami bija saņēmis pastiprinājumu, tā ka tagad tajā, par spīti zaudējumiem, bija ne mazāk par četrdesmit tūkstoš vīru, kas ātri nāca mums pretī. Taču, kad ienaidnieks tuvojās zemes mēles platajam galam, tas saka vilcināties, jo bija atklājis, ka vienlaikus šaurumā var doties_ iekša tikai viens pulks un ka tur kādus septiņdesmit jardus no tā sakuma vietas atrodas slavenais «Pelēko» pulks, kukuāņu armijas lepnums un rota, kuram abās pusēs no laukakmeņiem izveidoto augsto var uzbrukt tikai frontāli un kurš sagatavojies nosargāt ceļu pret ienaidnieku, tāpat kā kādreiz trīs romieši nosargāja tiltu pret tūkstošiem. Uzbrucēji vilcinājās un beidzot apturēja savu virzīšanos uz priekšu pavisam, jo viņiem nebija patikas krustot šķēpus ar šīm trim bargo karotāju līnijām, kas tur stāvēja tik nelokāmā gatavībā. Taču tūdaļ, virsaišu un ziņnešu grupas pavadīts, atskrēja gara auguma komandieris ar parasto plandošo strausa spalvu galvas rotu, kā man likās, pats Tvāla, un deva kādu pavēli. Pirmais pulks ar kaujas kliedzieniem devās uzbrukumā pret «Pelēkajiem», kas palika pilnīgi nekustīgi un klusējot uz vietas, kamēr uzbrucēji bija pienākuši līdz četrdesmit jardiem un pār to rindām ^brāzās šķindošu tollu, metamo nažu, krusa.
Tad piepeši ar spēju rāvienu, paceltiem šķēpiem un rēcot «Pelēkie» drāzās triecienā, un abi pulki sastapās nežēlīgā cīņā. Nākošajā mirklī sadūrās pretinieku vairogi un to radītais troksnis atskanēja līdz mums kā pērkona rūkoņa. Viss līdzenums šķita at-
dzīvojies no gaismas zibšņiem, ko atstaroja darbā laistie šķēpi. Viļņojošā cērtošo un durošo cilvēku masa īsu brīdi_ līgojās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi uzbrucēju rindas likās kļūstam retākās, un tad «Pelēkie» lēnā, garā vilnī vēlās viņiem pāri, gluži tāpat, kā milzīga banga brāžas un šļācas pāri zemūdens klintij. Tas nu bija paveikts. Sis pulks bija pilnīgi iznīcināts, bet «Pelēkajiem» bija palikušas vairs tikai divas līnijas — treša daļa no tiem bija krituši.
Vēlreiz cieši sastājoties plecu pie pleca, viņi klusējot sagaidīja uzbrukumu. Mani pārņēma prieks, ieraugot sera Henrija dzelteno bārdu. Viņš staigāja šurp un turp, kārtojot rindas. Tatad viņš vēl bija dzīvs!
Tikmēr mēs aizgājām uz sadursmes vietu, kas bija nosprostota ar apmēram četriem tūkstošiem zemē gulošu — kritušu, mirstošu, ievainotu — cilvēku, kas burtiski mirka asinīs. Ignosi pavēlēja nenogalināt nevienu ievainoto ienaidnieku. Pavēli ātri nodeva pa rindu tālāk, uh, cik vien mēs varējām redzēt, šī pavēle tika apzinīgi izpildīta. Kaujas lauks uz mums būtu atstājis satriecošu iespaidu, ja vien mums būtu bijis laiks tam pievērst vairāk uzmanības.
Bet nu cits pulks ar baltiem spalvu pušķiem, svārciņiem un vairogiem devās triecienā pret atlikušajiem diviem tūkstošiem «Pelēko», kas, joprojām draudīgi klusējot, gaidīja, kamēr ienaidnieks pienāca līdz kādiem četrdesmit jardiem, un tad ar neatvairāmu spēku .metās tiem virsū. Atkal atskanēja drausmīga vairogu dārdoņa, un rnūsu acu priekšā baismā traģēdija atkārtojās. Taču šoreiz iznākums ilgāku laiku radīja šaubas. Kādu brīdi šķita gandrīz vai neiespējami, ka «Pelēkie» varētu vēlreiz gūt virsroku. Uzbrūkošais pulks, kura sastāvā bija jauni vīri, cīnījās izmisīgi nikni, un sākumā radās iespaids, ka viņi ar savu masu vien atspiedīs veterānus. Slaktiņš bija briesmīgs — ik minūti krita simtiem. Starp kaujas kliedzieniem un mirstošo vaidiem, piedevām atskanot šķēpu žvadzoņas mūzikai, nepārtraukti bija dzirdama klusināta šņācoša «sdžī, sdžī» skaņa, ko triumfējot ikreiz izgrūda katrs uzvarētājs divcīņā, vēl un vēlreiz ietriecot savu šķēpu pakritušā pretinieka ķermenī.
Taču nevainojama disciplīna un nelokāma varonība dara brīnumus, un, kā drīz vien šai gadījumā kļuva redzams, viens pieredzējis karavīrs ir divu jaunu karotāju vērts. Tieši tad, kad mēs jau domājām, ka «Pelēkie» ir pagalam, un gatavojāmies stāties viņu vietā, tiklīdz viņi būs iznīcināti, es dzirdēju sera Henrija zemo balsi izlaužamies no apkārtējā trokšņa un ieraudzīju pazibam viņa kara cirvi, kuru viņš grieza apkārt augstu virs sava spalvu pušķa. Tad iestājās lūzums. «Pelēkie» vairs neatkāpās. Viņi stāvēja nelokāmi kā klints, pret kuru atkal un atkal atsitās ar šķēpiem bruņota ienaidnieka trakojošie viļņi, lai atplūstu atpakaļ. Drīz vien viņi vēlreiz sāka kustēties, bet šoreiz jau uz priekšu. Tā kā tiem nebija šaujamieroču un līdz ar to nebija dūmu, mēs visu varējām labi redzēt. Vēl pēc mirkļa pretinieka uzbrukums jau bija atslābis.