— Tie patiesi ir virū Viņi atkal gūs virsroku, — iesaucās Ignosi, kas man līdzās aiz uztraukuma grieza zobus. — Nu, lūk, jau darīts!
Līdzīgi dūmiem no lielgabala stobra uzbrucēju pulks pēkšņi izklīda, bariņos mezdamies bēgt, tā ka baltās galvas rotas plandīja vējā, un atstāja savus pretiniekus kaujas laukā kā uzvarētājus, taču tas diemžēl vairs nebija pulks. No trim drošsiržu līnijām, kas pirms četrdesmit minūtēm bija devušās cīņā trīstūkstoš vīru sastāvā, bija palikuši, augstākais, vairs kādi seši simti asinīm no- šķiestu vīrUj bet pārējie gulēja zemē, gājuši bojā. Palikušie uzvaras jūsmā gavilēja, kratīdami šķēpus, un tad viņi neatkāpās vis pie mums, kā gaidījām, bet skriešus devās uz priekšu apmēram simt jardu, sekojot bēgošajām ienaidnieka grupām, ieņēma kādu lēzenu pauguru un, sakārtojoties atkal trijās līnijās, izveidoja ap to trīskāršu loku. Nostājies uz kādu brīdi paugura virsotnē, ieraudzīju, paldies dievam, seru Henriju, acīm redzami sveiku un veselu, un kopā ar viņu mūsu veco draugu Infadūsu. Tad Tvālas pulki vēlās pretī iznīcībai nolemtajiem, un atkal tuvojās kaujas brīdis.
Kā šā stāsta lasītājs laikam jau sen būs sapratis, es, vaļsirdīgi runājot, esmu pabailīgs cilvēks un katrā ziņā neesmu dzimis cīnītājs, kaut arī man nez kālab bieži bija lemts nokļūt nepatīkamās situācijās un, apstākļu spiestam, izliet cilvēku asinis. Bet man tas allaž ir derdzies, un esmu centies saglabāt savas asinis pēc iespējas nesamazinātā daudzumā, dažkārt saprātīgi likdams lietā kājas. Taču šobrīd pirmoreiz mūžā jutu sirdi degam cīņas alkās. Smadzenēs kā sēnes pēc lietus atausa atmiņas par kara epizodēm «In- goldzbija leģendās» kopā ar neskaitāmiem asiņainiem Vecās derības pantiem. Manas asinis, ko līdz šim bija stindzinājušas šausmas, pulsējot plūda pa dzīslām, un mani pārņēma mežonīga vēlēšanās nogalināt, nevienu netaupot. Es palūkojos visapkārt uz ciešajām karotāju rindām aiz mums un pēkšņi ne no šā, ne no tā sāku domāt — tas viss notika vienā mirklī —, vai mana seja līdzinās viņu sejām. Tur viņi stāvēja, pārliekuši galvas pār vairogiem, viņu rokas nemierā raustījās, lūpas bija pavērtas, bargajos vaibstos bija lasāma neremdēta cīņas kāre, bet acis viņiem zvēroja kā asinssunim, kas ieraudzījis savu upuri.
Vienīgi Ignosi sirds zem leoparda ādas apmetņa, spriežot pēc viņa ārējās savaldības, šķita pukstam tikpat mierīgi kā vienmēr, kaut arī pat viņš joprojām grieza zobus. Nevarēju to vairs ilgāk izturēt.
— Vai mums te būs jāstāv, līdz ieaugsim zemē, Ambopa, es gribēju teikt, Ignosi, kamēr Tvāla tur aprīs mūsu brāļus? — es vaicāju.
— Nē, Makumazān, — skanēja atbilde. — Lūk, tagad raža ir ienākusies, novāksim to.
Viņam tā runājot, svaigs cīnītāju pulks, aizgājis aizmugurē mūsu kareivju lokam, kas atradās nelielajā uzkalniņā, spēji pagriezās un metās virsū mūsējiem no mugurpuses.
Tad Ignosi, paceļot kara cirvi, deva zīmi uzbrukumam, un ar kukuāņu kaujas saucienu «Bifeļi» kā paisuma vilnis brāzās uz savu mērķi.
To, kas notika tūdaļ pēc tam, aprakstīt nekādi nespēju. Vienīgais, ko atceros, bija straujš, mežonīgs, taču pārdomāts uzbrukums, kas šķita satricinām zemi; pēkšņa frontes maiņa un pārkārtošanās tai pulka daļā, pret kuru bija vērsts uzbrukums, tad drausmīgs trieciens, neskaidra balsu rūkoņa un caur sarkanu asins miglu saskatāma nemitīga šķēpu ziba.
Kad atjēdzos, stāvēju starp «Pelēko» atliekām gandrīz paugura virsotnē un man tieši priekšā bija neviens cits kā pats sers Henrijs. Kā tur biju nokļuvis, par to man tobrīd nebija ne mazākās jausmas, bet sers Henrijs vēlāk stāstīja, ka mani gandrīz pie viņa kājām uznesis pirmais negantais «Bifeļu» trieciens, un tur es arī esot palicis, kad viņi atkal tikuši atspiesti. Pēc tam viņš izdrāzies no loka un ievilcis mani tajā.
Kas gan spētu aprakstīt tālāko cīņu? Atkal un atkal pret musu nemitīgi kūstošo pulciņu vēlās ienaidnieka masas, un atkal un atkal mēs tās atsitām.
Manuprāt, «Ingoldzbija leģendās» t.as skaisti pateikts:
«Kā siena vēl spītīgie šķēpneši stāv, To šķēpi — meža biezoknis melnais; Un vietā, kur robu izsita nāve, Jau nostājas biedrs ar ieroci delnā.»[49]
Tas bija varens skats, kā šie" drosmīgie bataljoni atkārtoti atgriezās pār savu kritušp biedru līķu grēdām, dažkārt turot tos sev priekšā, lai uztvertu mūsu šķēpu dūrienus, un tomēr tikai ar pašu ķermeņiem veidoja līķu kaudzes augstākas un augstākas. Lielisku skatu sniedza Infadūss, spēcīgais, vecais karotājs. Tikpat mierīgi it kā parādē viņš izkliedza pavēles, zobgalības un pat jokus, lai uzturētu savu nedaudzo atlikušo vīru garu možu. Ikreiz, sākoties kārtējam uzbrukumam, viņš devās uz turieni, kur cīņa ritēja vissīvāk, lai trieciena atvairīšanai pieliktu savu roku. Vēl staltāks izskatījās sers Henrijs, kura strausa spalvas bija nocirpis pretinieka šķēps, tā ka tagad viņa garie, dzeltenie mati plandījās vējā. Tur nu viņš stāvēja, lielais dānis — jo tāds viņš bija —, viņa rokas, viņa cirvis un viņa bruņas mirka asinīs, un neviens nevarēja glābties no viņa cirtiena. Atkal un atkal es redzēju viņa cirvi šņācot brāžamies lejup — ikreiz, kad kāds dižens karotājs uzdrošinājās stāties viņam pretī. «O-hoi! O-hoi!» viņš kliedza cērtot, tāpat kā viņa senči berserkeri [50] . Viņa cirtieni pāršķēla vairogus un šķēpus, galvas rotas un galvaskausus, kamēr beidzot neviens vairs labprātīgi netuvojās lielajam baltajam «ta- gati» (burvim), kas nogalināja nekļūdīgi.