Pēkšņi atskanēja kliedzieni «Tvāla, Tvāla», un no drūzmas izlēca- priekšā pats milzis vienacis, tāpat apbruņots ar kara cirvi un vairogu un tērpies bruņukreklā.
— Kur tu esi, Inkubu, baltais vīrs, kas noslepkavoja Skregu, manu dēlu? Palūko, vai tu vari arī mani nogalināt! — viņš auroja un reizē svieda tollu tieši uz seru Henriju, kas laimīgā kārtā saskatīja tā lidojumu un uztvēra nazi ar vairogu. Metamais nazis izurbās cauri vairoga ādas kārtai un iestrēdza dzelzs plāksnē.
Tad Tvāla, skaļi iekliedzies, lēca viņam virsū un ar kara cirvi tik spēcīgi iezvēla pa vairogu, ka trieciena spēks vien seru Henriju, lai cik stiprs viņš arī bija, nospieda ceļos.
Taču tas pagaidām bija arī viss, jo šai brīdī no pulku drūzmas- ap mums pacēlās it kā izbaiļu kliedziens, un, palūkojies, ieraudzīju,, kas tam bija par cēloni.
Līdzenumā pa labi un pa kreisi viļņoja uzbrūkošo karavīru spalvu rotas. Nodaļas, kam bija jāapiet ienaidnieks, bija klāt, lai mums palīdzētu. Piemērotāku mirkli būtu bijis grūti izvēlēties. Kā jau Ignosi bija paredzējis, viss Tvālas karaspēks bija pievērsis uzmanību asiņainajai kaujai, kas mutuļoja ap «Pelēko» un «Bifeļu» atliekāmt Sie pulki bija veidojuši mūsu armijas mugurkaulu un tagad tepat netālu turpināja cīņu vieni paši. Tikai tad, kad apejošā karaspēka ragi jau gandrīz bija saskārušies, Tvālas pulki apjauta tā tuvošanos. Un tagad, vēl iekams tie varēja pārkārtoties aizsardzībai, ielencēji kā kurti uzklupa viņu spārniem.
Kaujas liktenis izšķīrās piecās minūtēs. Tvālas pulki, kam tagad uzbruka abos spārnos un kas jau bija izbiedēti no briesmīgā «Pelēko» un «Bifeļu» sarīkotā slaktiņa, deva kājām ziņu, un drīz viss- līdzenums starp mums un Lū bija kā nosēts ar bēgošo kārotāju grupām, kas centās izglābties ar veselu ādu. Karaspēks, kas nupat apjoza mūs un «Bifeļus», kusa kā pēc burvja mājienā, un pēc īsa brīža mēs tur stāvējām līdzīgi klintij, no kuras atkāpusies jūra. Kas tas bija par skatu! Mums visapkārt milzīgās grēdas gulēja kritušie un mirstošie, un no varonīgajiem «Pelēkajiem» bija palikuši dzīvajos vairs tikai deviņdesmit pieci vīri. Vairak neka 2900 karotāju šai vienā pulkā bija krituši, un lielākā daļa no tiem vairs nekad necēlās.
— Vīri, — mierīgi sacīja Infadūss, kad viņš, pa starpām pārsienot brūci rokā, pārbaudīja, kas palicis pāri no viņa vienības, — jūs pulka slavu esat glabājuši spodru, un par šīsdienas kauju runās vēl jūsu bērnubērni. — Tad viņš pagriezās un kratīja roku seram Henrijam Kērtisam.
— Tu esi dižens vīrs, Inkubu, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu nodzīvojis ilgu mūžu starp karavīriem un esmu pazinis daudz drosminieku, taču tādu vīru kā tevi vēl neesmu redzējis.
Tobrīd «Bifeļi» sāka soļot garām mūsu pozīcijām pa ceļu uz Lū, un te mēs saņēmām ziņu no Ignosi, kas lūdza Infadūsu, seru Henriju un mani pievienoties viņam. Kad atlikušie deviņdesmit «Pelēkie» bija saņēmuši norādījumu savākt ievainotos, mēs devāmies pie Ignosi. Viņš mums pavēstīja, ka steidzoties uz Lū, lai vainagotu savu uzvaru ar Tvālas sagūstīšanu, ja tas būšot iespējams. Nebijām necik tālu tikuši, kad piepeši ieraudzījām Gudu, kas sēdēja kādus simt soļus atstatu uz skudru pūžņa. Viņam līdzās gulēja kāds kukuānis.
— Viņš noteikti ir ievainots, — norūpējies sacīja sers Henrijs. Tiklīdz viņš bija izteicis šo piezīmi, notika kaut kas briesmīgs. Kukuāņa līķis — pareizāk, tas, ko mēs par tādu noturējām, — negaidot pielēca kājās, nogāza Gudu augšpēdu no skudru pūžņa un sāka viņam durt ar šķēpu. Šausmu pārņemti, drāzāmies pie viņiem un, nokļūstot tuvāk, redzējām, ka muskuļainais kareivis nemitīgi dūra gulošajam Gudam, kas ikreiz, saņemot dūrienu, meta uz augšu kājas un rokas. Kad kukuānis pamanīja mūs skrienam, viņš Gudam iebelza pēdējo reizi, visniknāk, un ar kliedzienu «še tev, burvi» laidās lapās. Guds vairs nekustējās, un mēs nospriedām, ka mūsu nabaga biedrs ir pagalam. Nobēdājušies tuvojāmies viņam un bijām vairāk nekā pārsteigti, redzēdami to gan bālu un vārgu, bet ar mierīgu smaidu sejā; viņa monoklis joprojām turējās acī.
— Bruņas uz goda, — Guds nomurmināja, ieraugot mūsu izbiedētās sejas. — Es viņu pamatīgi piešmaucu! — un tad kapteinis zaudēja samaņu. Tuvāk papētot, atklājām, ka viņš cīņas gaitā ar tollu smagi ievainots kājā, bet, pateicoties bruņukreklam, pēdējā uzbrucēja šķēps viņu bija tikai pamatīgi sadauzījis. Viņš vēl samērā viegli bija ticis cauri. Tā kā pagaidām Guda labā nekā darīt nevarējām, viņš tika novietots uz kāda no pītajiem vairogiem, ko izmantoja ievainoto pārnešanai, un nests mums līdz.
Sasnieguši tuvākos Lū pilsētas vārtus, mēs sastapām tur kādu no mūsu pulkiem tos sargājam pēc Ignosi pavēles. Citi pulki tāpat sargāja pilsētas pārējās izejas. Pulka komandieris, pienācis klāt, sveica Ignosi kā valdnieku un paziņoja, ka Tvālas karaspēks patvē- ries pilsētā, uz kurieni aizbēdzis arī pats Tvāla. Pēc komandiera domām, ienaidnieki esot pilnīgi sašļukuši un padošoties. Tad Ignosi, apspriedies ar mums, aizsūtīja ziņnešus uz visiem vārtiem.
Viņš pavēlēja pilsētas aizstāvētājiem atvērt vārtus un apsolīja ar savu valdnieka vārdu dzīvību un piedošanu katram, kas noliks ieročus. Vēstījums sasniedza savu mērķi. «Bifeļiem» kliedzot un gavilējot, aizsarggrāvja tilts nolaidās un vārti otrajā pusē plaši atvērās.
Veikuši pienācīgos piesardzības soļus pret nodevību, iesoļojām pilsētā. Gar visiem ceļiem nomākti, nodurtām galvām, šķēpus un vairogus pie kājām nolikuši, stāvēja karavīri, kas sveica .Ignosi kā valdnieku, kad viņš gāja tiem garām. Devāmies tieši uz Tvālas krālu. Sasnieguši lielo laukumu, kur vienu vai divas dienas iepriekš bijām vērojuši parādi un'burvju medības, atradām to kā izmirušu. Nē, ne gluži izmirušu — otrpus laukumam sava mājokļa priekšā sēdēja pats Tvāla ar vienu vienīgu pavadoni — Gegūlu.