Tas bija skumīgs skats, redzot viņu tur tā sēžam ar kara cirvi un šķēpu pie sāniem. Galvu viņš bija noliecis uz bruņās tērptajām krūtīm, un viņa vienīgais biedrs bija vairs tikai sarukusi vecene. Par spīti Tvālas nežēlībai un ļaundarībai sirds man, ieraugot viņu tik zemu kritušu, uz mirkli iesmeldzās līdzjūtībā. No visa karaspēka viņam nebija palicis neviena kareivja, neviena galminieka no daudzajiem simtiem, kas viņam bija verdziski zemojušies, pat nevienas sievas, kas dalītos viņa liktenī vai remdētu viņa krišanas rūgtumu. Nabaga mežonis! Viņš tagad saņēma to mācību, ko liktenis sniedz gandrīz visiem, kuri nodzīvo pietiekami ilgi, proti, ka cilvēki novēršas no neveiksminiekiem un bezpalīdzīgais un kritušais rod maz draugu un žēlastības. Sai gadījumā viņš tos tik tiešām arī nebija pelnījis.
Iesoļojuši pa krāla vārtiem, mēs šķērsām pāri visam laukumam devāmies pie kādreizējā valdnieka, kas tur sēdēja. Kad-pulku no Tvālas šķīra kādi piecdesmit jardi, mēs likām pulkam apstāties un, Gegūlai izgrūžot negantus lāstus, gājām pie Tvālas tikai ar nelielu apsardzi. Mums pienākot tuvāk, Tvāla pirmoreiz pacēla savu spalvu pušķiem rotāto galvu un ar vienīgo aci, kas aiz apspiesta niknuma likās liesmojam gandrīz tikpat spoži kā lielais dimants pie pieres lentas, ieurbās savā veiksmīgajā sāncensī — Ignosi.
— Esi sveicināts, valdniek! — viņš sacīja ar rūgtu izsmieklu, — tu, kas ēdi manu maizi un tagad ar balto vīru 'burvestības palīdzību pavedināji manus pulkus un sakāvi manu karaspēku, esi sveicināts! Kādam liktenim tu esi lēmis mani, valdniek?
— Liktenim, kādam tu nolēmi manu tēvu, kura tronī tu sēdēji visus šos gadus! — bija barga atbilde.
— Labi. Es tev tagad parādīšu, kā jāmirst, lai tu to varētu atcerēties, kad pienāks tava reize. Lūk, saule riet asins sārtumā, —,un viņš. ar savu sarkano kara cirvi rādīja uz rietošo ugunīgo saules lodi. — Ir labi, ka mana saule norietēs reizē ar to. Un tagad, valdniek, esmu gatavs mirt, bet es pieprasu, lai man netiktu liegtas kukuāņu valdnieku nama tiesības* mirt cīnoties. Tu man nevari to atteikt. Citādi pat šie gļēvuļi, kas šodien metās bēgt, tevi kauninās.
— Tas tev ir ļauts. Izvēlies, ar ko tu gribi cīnīties? Es pats ar tevi cīnīties nevaru, jo valdnieks cīnās tikai karā.
Tvālas tumšā acs šaudījās šurp turp, slīdot pa mūsu rindām, un, viņa skatienam vienu mirkli kavējoties pie manis, es jutu, ka stāvoklis atkal kļuvis draudīgs. Kas notiks, ja viņš izvēlēsies par pirmo pretinieku mani? Kādas izredzes man varētu būt pret briesmīgu sešas pēdas un piecas collas garu un attiecīgi plecīgu mežoni? Tikpat labi es varētu tūdaļ beigt savu dzīvi pašnāvībā. Nekavējoties nolēmu atteikties no divkaujas, kaut arī mani par io ar kaunu padzītu no Kukuāņu zemes. Labāk, es nospriedu, tikt .ar kaunu padzītam nekā ar kara cirvi tikt sacirstam gabalos.
Tad viņš ierunājās:
— Inkubu, ko tu saki, vai mums nepabeigt to, ko šodien iesākām? Vai arī man tevi saukt par pēdējo gļēvuli, baltais?
— Nē, — steidzīgi iejaucās Ignosi, — tev nebūs cīnīties ar Inkubu.
— Protams, ka ne, ja viņam bail, — sacīja Tvāla.
Nelaimīgā kārtā sers Henrijs saprata šo piezīmi, un viņam asinis
«iesitās vaigos.
— Es cīnīšos ar viņu, — viņš teica. — Tvāla redzēs, vai man ir bail.
— Dieva dēļ, — es lūgšus lūdzps, — nelieciet uz spēles savu -dzīvību pret šo briesmoni! Ikviens, kas jūs šodien redzējis, zinās, ka jūs neesat gļēvulis.
— Es cīnīšos ar viņu, — bija drūma atbilde. — Neviens c/lvēks zemes virsū lai nesauc mani par gļēvuli! Esmu gatavs! — Viņš pagājās uz priekšu un pacēla savu cirvi.
Es biju izmisumā par šādu bezjēdzīgu donkihotismu, bet, ja viņš i)ija nolēmis cīnīties, es viņu, protams, nevarēju atturēt.
— Necīnies, mans baltais brāli, — sirsnīgi teica Ignosi, uzlikdams roku uz sera Henrija pleca. — Tu esi diezgan izcīnījies, un, ja tev būs jākrīt no viņa cirvja, tas lauztu manu sirdi.
"Kukuāņiem ir likums, ka nevienu valdnieku dzimtas locekli nevar notiesāt uz navi bez viņa piekrišanas, kas gan vienmēr tiek saņemta. Viņš drīkst izvēlēties veselu rindu pretinieku, ja vien valdniekam nav iebildumu pret tiem. Ar šiem preciniekiem viņš tad cīnās, līdz kāds no tiem viņu nogalina. — Autora piezīme.
— Es cinīšos, Ignosi, — skanēja sera Henrija atbilde.
— Labi, Inkubu. Tu esi drosmīgs vīrs. Cīņa būs pamatīga. Redzi, Tvāla, Zilonis ir gatavs cīnīties ar tevi.
Kādreizējais valdnieks nikni iesmējās, panāca uz priekšu un nostājās pretī Kērtisam. Vienu īsu mirkli viņi tā stāvēja, un rietošā saule, apspīdot atlētiskos stāvus, ietērpa tos ugunī. Tas bija saderīgs pāris.
Tad viņi ar paceltiem kara cirvjiem sāka riņķot viens ap otru.
Pēkšņi sers Henrijs palēca uz priekšu un ar drausmīgu spēku cirta Tvālam. Taču Tvāla paspēra soli sānis. Cirtiens bija tik smags, ka cirtējs daļēji zaudēja līdzsvaru. So apstākli tūdaļ izmantoja pretinieks. Griezdams smago kara cirvi ap galvu, viņš ar milzu spēku trieca ieroci lejup. Man sirds vai kāpa pa muti laukā — domāju, ka nu visam beigas. Taču nē — ar zibenīgu kreisās rokas kustību sers Henrijs pagrūda cirvim pretim vairogu. Cirvis nošķēla vairoga malu un ķēra kreiso plecu, taču ne tik smagi, lai kaut cik nopietni ievainotu seru Henriju. Nākamajā mirklī viņš paspēja izdarīt otru cirtienu, bet Tvāla arī uztvēra to ar vairogu. Cirtieni tad sekoja cits pēc cita, bet pretinieki vai nu atsita tos ar vairogu, vai arī no tiem izvairījās. Satraukums auga augumā. Pulks, kas it kā aizmirsies vēroja divcīņu, pienāca tuvāk un katru triecienu pavadīja ar saucieniem vai smagām nopūtām. Tieši šai brīdī arī Guds, ko biju noguldījis zemē, nāca pie samaņas un, uz- trausies sēdus, aptvēra, kas īsti notiek. Vienā mirklī viņš bija augšā un, balstīdamies uz manas rokas, lēkāja uz vienas kājas šurp un turp, vilkdams mani sev līdz un skaļiem kliedzieniem uzmundrinādams seru Henriju.