— Sadod viņam, veco zēn! —viņš auroja. — Tas bija vareni! Sito te gāz pa klāja vidu! — un tā tālāk.
Drīz vien sers Henrijs, saņēmis kārtējo cirtienu pa vairogu, savukārt deva triecienu ar visu spēku. Cirtiens pāršķēla ne vien Tvālas vairogu, bet arī izturīgo bruņukreklu un dziļi ievainoja viņu plecā. Aiz sāpēm un niknuma spalgi iekliedzies, Tvāla atbildēja ar vēl smagāku triecienu un — tik milzīgs bija Tvālas spēks — pārcirta sava pretinieka kara cirvja degunradža raga rokturi, kaut arī tas bija pastiprināts ar tērauda stīpām, un ievainoja Kērtisu sejā.
Mūsu varoņa cirvja platajam asmenim nokrītot zemē, «Bifeļi» izbīlī iekliedzās. Tvāla vēlreiz cēla savu ieroci un iebrēcoties metās virsū Kērtisam. Es aizvēru acis. Tās atkal atvēris, redzēju, ka sera Henrija vairogs gulēja zemē un viņš pats ar savām garajām rokām apvijis Tvālas vidukli. Apķērusies viens otram kā lāči un sasprindzinājuši savus spēcīgos muskuļus, viņi līgojās uz priekšu un atpakaļ cīņā par dārgo dzīvību un vēl dārgāko godu. Saņēmis visus spēkus, Tvāla angli nogāza no kājām. Viņi nokrita abi un sāka velties pa blietētā kaļķakmens klāju, Tvālam ar kara cirvi atvēzējoties pret Kērtisa galvu, bet seram Henrijam cenšoties no jostas izvilkto tollu ietriekt pretiniekam caur bruņām.
Tā bija varena cīņa un drausmīgs skats.
— Paķer viņa cirvi! — spalgi iekliedzās Guds, un mūsu varonis, iespējams, to dzirdēja.
Katrā gadījumā sers Henrijs nosvieda tollu un tvēra pēc cirvja, kas ar bifeļādas sloksni bija piestiptināts pie Tvālas plaukstas locītavas. Joprojām veldamies pa zemi, viņi cīnījās par cirvi kā meža kaķi, smagās elsās kampjot gaisu. Pēkšņi ādas siksna pārtrūka un sers Henrijs ar milzīgu piepūli atbrīvojās, paturot ieroci savā rokā. Vēl mirklis, un viņš, pārplūdis asinīm, kas tecēja no ievainotās sejas, jau bija kājās, bet arī Tvāla pielēca kājās. Viņš izvilka no jostas smago tollu un streipuļodams grūda to Kērtisam krūtis. Dūriens bija spēcīgs un labi tēmēts, bet tas, kas bija izgatavojis šos bruņukreklus, savu amatu bija labi pratis, jo bruņas tērauda triecienu izturēja. Ar mežonīgu kliedzienu Tvāla grūda tollu atkal, un atkal smagais nazis atlēca atpakaļ, bet sers Henrijs grīļodamies atkāpās. Vēlreiz Tvāla nāca viņam virsū. Mūsu lielais anglis sasparojās un. griezdams smago cirvi ap galvu, cirta pretiniekam ar visu spēku. Satraukts kliedziens izlauzās no tūkstoš rīklēm un, lūk — Tvālas galva šķita nolecam no plecieņi, tad tā nokrita un palēkdamās vēlās pa zemi uz Ignosi pusi, līdz apstājās tieši pie viņa kājām. Vienu mirkli Tvālas stāvs turējās taisni, asinīm kā strūklakai šļācoties no pārcirstajām artērijām, tad tas ar dobju troksni sabruka. Zelta kaklariņķis nokrita zemē un aizripoja pa bruģi. Tai pašā mirklī sers Henrijs, zaudējis tik daudz asiņu un spēka, smagi uzgāzās tam virsū.
Viņu nekavējoties pacēla, un steidzīgas rokas uz sejas lēja ūdeni. Pēc brīža lielās, pelēkās acis plati atvērās.
Viņš nebija miris.
Saulei šai brīdī tieši norietot, es piegāju pie putekļos gulošas Tvālas galvas, noraisīju dimantu no nedzīvās pieres un pasniedzu Ignosi.
— Ņem to, kukuāņu likumīgais valdniek!
Ignosi apsēja diadēmu ap pieri, panāca uz priekšu un, uzlicis kāju uz bezgalvainā ienaidnieka platajām krūtīm, uzsāka dziesmu, pareizāk, uzvaras himnu, kas bija tik skaista un tomēr tik ļoti svešādi pirmatnēja, ka diemžēl neuzskatu sevi par spējīgu sniegt atbilstošu priekšstatu par to.
Reiz biju dzirdējis kādu mācītu vīru izteiksmīgi skandējam grieķu dzejnieku Homēru, un atceros, ka vienmērīgi plūstošās vārsmas lika manām asinīm vai stāties. Ignosi dziesma, ko viņš dziedāja valodā, kas bija tikpat skaista un skanīga kā seno grieķu valoda, uz mani atstāja tieši tādu pašu iespaidu, kaut arī pārpūle un daudzie pārdzīvojumi bija manus spēkus izsmēluši.
«Tagad,» viņš iesāka, «mūsu dumpi vainagojusi uzvara un stiprums vērtis taisnīgus mūsu ļaunos darbus.
Rita agrumā apspiedēji cēlās augšā un nopurinājās, viņi apsēja savus spalvu pušķus un sagatavojās karam.
Viņi cēlās un satvēra savus šķēpus. Kareivji sauca saviem pavēlniekiem: «Nāciet, vadiet mūs!» — un pavēlnieki sauca valdniekam: «Vadi tu kauju!»
Viņi cēlās savā lepnumā, divdesmit tūkstošu viru un vēlreiz divdesmit tūkstošu viru.
Viņu spalvu pušķi noklāja zemi, tāpat kā putna spalvas noklāj ligzdu; viņi kratīja savus šķēpus un kliedza; jā gan, viņi svieda savus šķēpus pretī saules gaismai; viņi alka kaujas un bija līksmi.
Viņi nāca pret mani; viņu spēkavīri skrēja ātri, lai mani satriektu; viņi kliedza: «Ha! Ha! viņš līdzinās tādam, kas jau miris!»
Tad es uzpūtu tiem dvašu, un mana dvaša bija kā vētra, un, raugi, viņu nebija vairs.
Mani zibeņi izurbās viņiem cauri; es uzsūcu viņu spēkus ar savu šķēpu zibšņiem; es notriecu viņus zemē ar savu saucienu pērkonu.
Viņi tika salauzti, izklīdināti un izgaisa kā rīta migla.
Viņi ir barība vārnām un lapsām, un kaujas lauks ir lekns no viņu asinīm.
Kur ir šie varenie, kas cēlās augšā rīta agrumā?
Kur ir šie lepnie, kas pacēla pušķiem rotātās galvas un kliedza: «Viņš līdzinās tādam, kas jau miris»?
Viņi ir noliekuši savas galvas, taču ne miegā; viņi ir izstiepusies, taču ne miegā.
Viņi ir aizmirsti; viņi aizgājuši tumsā un neatgriezīsies; jā gan, citi vedīs prom viņu sievas, un viņu bērni tos vairs neatcerēsies.