Un es — es, valdnieks, — līdzīgi ērglim esmu atradis savu ligzdu kalnos.
Raugi! Tālu biju aizklīdis nakti, taču rītausmā atgriezos pie saviem bērniem.
Ai, mana tauta, patveries manu spārnu ēnā, un es tevi mierināšu, un tev nebūs bīties.
Nu ir klāt labā diena, ražas ievākšanas diena.
Lopi ielejās ir mani, un jaunavas krālos arīdzan ir manas.
Ziema ir pagājusi, un vasara tuvu.
Tagad Ļaunums lai aizklāj savu vaigu un lai Laime plaukst manā zemē līdzīgi lilijai.
Līksmo, līksmo, mana tauta! Lai līksmo visa zeme, jo varmācība ir samīta un es esmu valdnieks.»
Viņš apklusa, un no tumsas, kas slīga pār zemi, dobji atskanēja atbilde:
«Tu esi valdnieks.»
Tā notika, ka mans ziņnesim izteiktais pareģojums piepildījās. Pēc četrdesmit astoņām stundām Tvālas līķis bez galvas stinga pie Tvālas vārtiem.
XV nodaļa GUDS SASLIMST
Kad kauja bija beigusies, seru Henriju un Gudu ienesa Tvālas mājoklī, un arī es aizgāju uz turieni. Viņi abi bija ārkārtīgi pārguruši no pārpūles un asiņu zuduma, un ari mans stāvoklis nebija neko labāks. Es esmu ļoti sīksts un varu izturēt vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, laikam mana vieglā svara un ilggadīgā treniņa dēļ, taču tonakt es biju pavisam slābs, un, kā tas vienmēr ar mani notiek, kad esmu pārpūlējies, atkal sāka sāpēt lauvas atstātā vecā rēta. No sitiena, kuru biju saņēmis rīta pusē un pēc kura biju zaudējis samaņu, briēsmīgi sāpēja arī galva. Un tā, visu saņemot _ kopā, nožēlojamāku trijotni par mums tai vakarā būtu bijis grūti atrast. Vienīgo mierinājumu mēs radām pārdomās par to, ka mums bija trakoti laimējies, tālab ka varējām būt šeit un spējām vēl justies draņķīgi, bet negulējām tonakt bez dzīvības līdzenumā, kā tik daudzi tūkstoši drosmīgu vīru, kuri no rīta bija piecēlušies spirgti un veseli. Daiļā Fulata, kas kopš tā brīža, kad izglābām tai dzīvību, bija nodevusi sevi mūsu, īpaši Guda kalpībā, palīdzēja mums novilkt bruņukreklus, kas neapšaubāmi divus no mums todien bija pasargājuši no nāves. Ieraudzījām, ka miesa zem tiem bija vienos zilumos. Tērauda važiņas gan nebija ļāvušas ieročiem izspiesties cauri, bet nebija pasargājušas no sasitumiem. Seram Henrijam un Gudam to bija milzums, taču ari es nebiju bešā. Fulata atnesa dažas saberztas smaržīgas zaļas lapas, kas, uzliktas līdzīgi plāksterim, krietni vien remdināja sāpes. Taču, kaut arī
sasitumi bija sāpīgi, tie mums neradīja tādas bažas kā sera Henrija un Guda ievainojumi. Guda «daiļās, baltās kājas» mīkstajā daļā bija īsts caurums, un zaudēts bija daudz asiņu. Seram Henrijam bija dziļa Tvālas kara cirvja cirsta brūce virs žokļa. Laimīgā kārtā Guds bija visai pieklājīgs ķirurgs. Tiklīdz parādījās viņa zāļu lādīte, kapteinis, rūpīgi iztīrījis brūces, pavisam apmierinoši — ievērojot nepietiekamo apgaismojumu, ko mājoklim deva primitīvā kukuāņu lampa, — sašuva vispirms sera Henrija un tad paša brūci. Tad viņš ar antiseptisku ziedi no kāda trauciņa, kas atradās lādītē, bagātīgi iezieda brūces, kurām mēs uzlikām vēl saglabājušās kabatlakatiņa atliekas.
Pa tam Fulata mums bija pagatavojusi spēcīgu viru, jo bijām pārāk vārgi, lai ieēstu ko citu. To mēs izdzērām un tad krišus nokritām uz lielisku karošu — zvērādu paklāju — kaudzēm. Sādi paklāji mirušā valdnieka lielajā mājoklī atradās visur. Tā bija visai dīvaina likteņa ironija, ka paša Tvālas guļvietā un ietinies paša Tvālas karošā tonakt gulēja sers Henrijs — cilvēks, kas viņu bija nogalinājis.
Es gan sacīju «gulēja», bet pēc šīs dienas notikumiem gulēt bija patiešām grūti, jo gaiss bija pilns
«Ar atvadu vārdiem mirstošajiem
un sērām gaužām par mirušajiem.»
Visās malās vaimanāja sievietes, kuru vīri, dēli, brāļi bija gājuši bojā kaujā. Nebija jābrīnās par šīm raudām, jo šai drausmīgajā kaujā bija iz-nīcināti vairāk nekā divdesmit tūkstoši vīru, tas ir, gandrīz trešā daļa kukuāņu armijas. Tur guļot un klausoties sieviešu vaimanās pēc tiem, kas nekad vairs neatgriezīsies, sirds vai lūza. Tas lika pilnā mērā izprast šodienas briesmu darbu, kas bija veikts cilvēka godkāres dēļ. Taču ap pusnakti sieviešu nemitīgās raudas kļuva retākas, līdz beidzot klusumu pārtrauca vairs tikai ik pēc nedaudzām minūtēm stieptas, spalgas gaudas, kas atskanēja no kādas būdas tepat tuvumā. Kā vēlāk uzzināju, tā bija Gegūla, kas apraudāja mirušo valdnieku Tvālu.
Tad es iegrimu caurā, nemierīgā miegā. Bieži uztrūkos, atkal un atkal iedomādamies, ka esmu pēdējo divdesmit četru stundu briesmīgo notikumu dalībnieks. Te man šķita, ka redzu kareivi, ko pašrocīgi aizraidīju uz viņu sauli, uzbrūkam man kalna virsotnē; te es atkal atrados slavas pilnajā «Pelēko» lokā, kuri uzkalniņā sāka savu nemirstīgo uzbrukumu pret Tvālas pulkiem; te atkal ieraudzīju Tvālas asiņaino, ar spalvu pušķiem rotāto galvu atņirgtiem zobiem un zvērojošu aci ripojam gar manām kājām. Galu galā nakts kaut kā pagāja, bet, rītam austot, uzzināju, ka mani biedri nav gulējuši labāk par mani. Gudam bija stiprs drudzis, drīz viņš sāka murgot un — tas mani sevišķi uztrauca — spļaut asinis. Tās neapšaubāmi nāca no kāda iekšēja ievainojuma, ko iepriekšējā dienā bija radījuši kukuāņu kareivja izmisīgie mēģinājumi izgrūst savu lielo šķēpu cauri Guda bruņukreklam. Sers Henrijs turpretim, lai gan viņam sāpēja visas malas un viņš bija tik stīvs, ka tik tikko varēja pakustēties, šķita tīri svaigs, par spīti ievainojumam sejā, kas viņam apgrūtināja ēšanu un nemaz neļāva smieties.
Ap pulksten astoņiem mūs apciemoja Infadūss, kas, būdams vecs, sīksts karotājs, pēc.iepriekšējās dienas cīniņa šķita tikai mazliet saguris, kaut arī viņš mums pastāstīja, ka bijis augšā visu nakti. Infadūss nopriecājās, mūs redzot, lai gan bija ļoti apbēdināts par Guda stāvokli, un sirsnīgi mums spieda rokas. Bet es ievēroju, ka seru Henriju viņš uzrunāja ar tādu bijību, it kā viņš būtu kaut kas vairāk par cilvēku. Un patiešām — kā mēs vēlāk uzzinājām, visi kukuāņi lielo angli uzskatīja par pārdabisku būtni. Neviens cilvēks, runāja karavīri, nebūtu varējis cīnīties tā, kā cīnījās viņš, neviens arī nebūtu varējis pēc tik smagas un asiņainas dienas divcīņā nobeigt Tvālu, ar vienu cirtienu pārcērtot tā vērša kaklu. Tvāla bija ne vien valdnieks, bet tika uzskatīts arī par stiprāko kukuāņu karotāju. Sis cirtiens Kukuāņu zemē kļuva par parunu, un ikvienu neparasti spēcīgu cirtienu vai neikdienišķu spēka izpausmi no šā brīža dēvēja par «Inkubu cirtienu».