Infadūss mums arī pavēstīja, ka visi Tvālas pulki padevušies Ignosi un ka arī no pārējiem virsaišiem sākuši pienākt pakļaušanās apliecinājumi. Tvālas nāve no sera Henrija rokas bija izbeiguši jebkuras turpmāku nemieru iespējas, jo Skrega bija viņam bijis vienīgais dēls un citu dzīvu tīkotāju pēc valdnieka goda nebija.
Piezīmēju, ka Ignosi aizbridis līdz valdnieka tronim pa asinīm. Vecais virsaitis paraustīja plecus.
— Tā tas ir, — viņš atbildēja, — bet kukuāņu tautu var noturēt kaut cik mierīgu, tikai šad tad nolaižot asinis. Tiesa, nogalināto ir daudz, bet sievietes palikušas dzīvas, un drīz izaugs citi vīri, kas ieņems kritušo vietu. Pēc visa tā zemē kādu laiku valdīs miers.
Tai pašā rītā mūs uz īsu bridi apciemoja Ignosi, kura pieri tagad rotāja valdnieka diadēma. Vērojot viņa karaliski stalto gaitu un viņam padevīgi sekojošo sardzi, es nevarēju neatsaukt atmiņā garo zulusu, kas pirms pāris mēnešiem bija atnācis pie mums Dērbanā un lūdzis pieņemt viņu par kalpu, un nenodoties pārdomām par to, cik dīvaini ir laimes rata pagriezieni.
— Sveiks, valdniek! — es teicu pieceldamies.
— Jā, Makumazān, beidzot esmu valdnieks, pateicoties jūsu trim labajām rokām, — skanēja aša atbilde.
Ignosi sacīja, ka viss iet labi un viņš cerot pēc divām nedēļām sarīkot lieliskus svētkus, lai parādītos tautai.
Es viņam vaicāju, ko viņš nodomājis darīt ar Gegūlu.
— Viņa ir mūsu zemes ļaunais gars, — Ignosi atbildēja, — es likšu Gegūlu nogalināt un kopā ar viņu visas viņas burves. Vecā dzīvojusi tik ilgi, ka neviens cilvēks nevar viņu atcerēties citādu kā vien vecu. Gegūla taču ir tā, kas apmācījusi visas burvju med- nieces un, augstajām debesīm redzot, nodarījusi zemei daudz ļauna.
— Tomēr viņa daudz zina, — es atbildēju. — Ir vieglāk zināšanas iznīcināt, Ignosi, nekā tās uzkrāt.
— Tā tas ir, — viņš domīgs noteica. — Viņa un vienīgi viņa zina «triju burvju» noslēpumu, kuri atrodas tur, uz kurieni ved Lielais ceļš un kur tiek apbedīti mūsu valdnieki un sēž klusētāji.
— Jā, un kur atrodas dimanti. Neaizmirsti, Ignosi, savu solījumu. Tev jāaizved mūs uz raktuvēm pat tad, ja tev būs jātaupa Gegūlas dzīvība, lai viņa mums varētu parādīt ceļu.
— Es to neaizmirsīšu, Makumazān, un padomāšu par to, ko tu saki.
Pēc Ignosi apciemojuma es apraudzīju Gudu un atradu viņu stipri murgojam. Likās, ka visu organismu pārņēmis brūces radītais drudzis, ko vēl paasināja kāds iekšējs ievainojums. Četras vai piecas dienas viņa stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nebūtu izdzīvojis, ja Fulata viņu nebūtu nenogurstoši kopusi.
Sievietes visā pasaulē paliek sievietes, lai kāda arī būtu viņu ' ādas krāsa. Un tomēr bija savādi redzēt šo tumšo daiļavu dienu un nakti liecamies pār drudzī kaistošā vīrieša guļvietu un visus žēlsirdīgos slimnieka istabā veicamos pienākumus pildām tik veikli, laipni un ar tik smalku nojausmu, it kā viņa būtu mācīta kopēja. Pirmajās pāris naktīs es mēģināju viņai palīdzēt, tāpat sers Henrijs, tiklīdz viņa stīvums ļāva tam atkal kustēties, bet Fulata mūsu iejaukšanos pacieta tikai negribīgi un beidzot prasīja, lai mēs Gudu atstājam viņas ziņā, sacīdama, ka mūsu rosīšanās viņu uztraucot, un tas, manuprāt, tiešām tā ari bija.
Dienu un nakti Fulata bija nomodā un kopa Gudu, dodot viņam savas vienīgās zāles — no piena pagatavotu veldzējošu dzērienu, kuram bija piejaukta kādas tulpju sugas sīpola sula, un atgaiņājot no viņa mušas. Vēl šodien atceros ainu, kādu toreiz vēroju vairākas naktis mūsu primitīvās lampas gaismā: Gudu — svaidāmies pa gultu un murgojam bez sava gala, viņa izvārdzināto seju, plaši atvērtās spožās acis un samtacaino, samērīgi veidoto kukuāņu daiļavu, kuras seju, lai cik tā bija nogurusi, apgaroja neizsakāma līdzcietība (vai varbūt tas bija kaut kas vairāk par līdzcietību?), sēžam zemē pie viņa sāniem, atspiežoties ar muguru pret būdas sienu.
Divas dienas mēs domājām, ka viņam jāmirst, un klimtām apkārt smagu sirdi. Vienīgi Fulata tam negribēja ticēt.
— Viņš dzīvos, — viņa sacīja.
Trīssimt jardu vai vairāk ap Tvālas galveno mājokli, kur gulēja vājnieks, valdīja klusums, jo pēc valdnieka pavēles visi, kas dzīvoja tur esošajās būdās, izņemot seru Henriju un mani, tika izraidīti no turienes, lai ne mazākais troksnītis nenonāktu līdz slimnieka ausīm.
Kādu nakti — tā bija piektā kopš Guda saslimšanas — es, kā biju paradis, iegriezos viņu apraudzīt, pirms devos uz pāris stundām pie miera.
Es klusu ienācu. Zemē noliktā lampa apgaismoja Guda stāvu. Viņš vairs nemētājās pa gultu, bet gulēja pavisam mierīgs.
Tātad beidzot tas bija noticis! Un lielās bēdās no manām krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs šņukstam.
— Tšš-š-š! — brīdināja tumšais ēnas plankums aiz Guda galvas.
Tad, pienākot tuvāk, redzēju, ka Guds nav miris, bet guļ veselīgā
miegā, Fulatas slaidos pirkstus cieši saņēmis savā vārgajā, baltajā rokā. Krīze bija garām, un viņš dzīvos. Tā viņš gulēja astoņpadsmit stundas, un — gandrīz neuzdrošinos to sacīt, jo baidos, ka man neticēs, — visu šo laiku uzticīgā meitene sēdēja pie viņa, baidīdamās, ka slimais varētu pamosties, ja viņa pakustēsies un atvilks tam savu roku. Neviens nekad neuzzinās, kas nabadzītei bija jāizcieš no krampjiem, stīvuma un noguruma, nemaz nerunājot par to, ka viņa nebija ēdusi. Kad Guds beidzot pamodās, Fulatu vajadzēja aiznest projām, jo viņas locekļi bija tik stīvi, ka meitene nevarēja tos kustināt.