Tiklīdz bija iestājies lūzums, Guds atkopās ātri un pilnīgi: Tikai tad, kad slimība jau bija gandrīz pavisam pārvarēta, sers Henrijs Gudam izstāstīja visu, ko Fulata viņa labā bija darījusi. Kad kapteinis dzirdēja, kā meitene bija sēdējusi pie viņa astoņpadsmit stundas, baidīdamās, ka pakustoties varētu to uzmodināt, krietnā jūrnieka acis pildījās asarām. Viņš pagriezās un taisnā ceļā devās uz būdu, kur Fulata tobrīd gatavoja pusdienas (mēs- bijām atkal atgriezušies savā iepriekšējā miteklī). Mani Guds paņēma līdz par tulku gadījumam, ja pats nevarētu ar meiteni izskaidroties, kaut gan jāsaka, ka Fulata Gudu parasti saprata apbrīnojami labi, sevišķi ja ievērojam, cik ārkārtīgi trūcīgs bija viņa vārdu Krājums svešajā valodā.
— Pasakiet viņai, — lūdza Guds, — ka esmu viņai pateicīgs par savu dzīvīhu un ka nekad neaizmirsīšu viņas labo sirdi.
Es pārtulkoju, un, likās, meitene patiešām nosarka zem savas tumšās ādas.
Fulata ar vienu no savām straujajām un graciozajām kustībām, kas man vienmēr atgādināja meža putna lidojumu, pagriezās pret Gudu un, vērdamās viņā lielajām, brūnajām acīm, klusi atbildēja:
— Nē, mans pavēlniek, mans pavēlnieks ir aizmirsis. Vai tad viņš nav izglābis manu dzīvību, un vai tad es neesmu sava pavēlnieka kalpone?
Jāatzīmē, ka meitēns, likās, bija galīgi aizmirsis sera Henrija un manu lomu, glābjot viņu no Tvālas nagiem. Bet tādas jau ir sievietes! Es atceros — arī mana dārgā sieva bija tāda pati. No šīs mazās sarunas es atgriezos noskumis. Man mis Fulatas maigie skatieni nepatika, jo es pazinu jūrnieku un it īpaši Guda kļūmīgās iemīlēšanās tieksmes.
Pasaulē, kā esmu novērojis, ir divas lietas, ko nekādi nevar novērst: nevar atturēt zulusu no karošanas un jūrnieku no iemīlēšanās, ja vien ir vismazākā izdevība.
Dažas dienas pēc šā atgadījuma Ignosi sasauca savu lielo «in- daba» (padomi), kur kukuāņu «induni» (virsaiši) viņu oficiāli atzina par savu valdnieku. Ceremonija bija visai iespaidīga un ietvēra arī lielu karaspēka skati. Todien tie nedaudzie, kas bija palikuši pāri no «Pelēkajiem», oficiāli soļoja parādē, un visa karaspēka priekšā tiem tika izteikta pateicība par vīrišķību lielajā kaujā. Ikvienu no viņiem valdnieks bagātīgi apdāvināja ar lopiem un visus bez izņēmuma iecēla par virsniekiem jaunajā «Pelēko» pulkā, kas pašlaik tika veidots. Visās Kukuāņu zemes malās bija arī izsludināta pavēle, saskaņā ar kuru mēs trīs, kamēr pagodinājām valsti ar savu klātbūtni, bijām sveicami tāpat kā valdnieks; uz mums bija jāattiecina tas pats ceremoniāls un mums jāizrāda tā pati cieņa, kas pēc paražām pienācās valdniekam. Tāpat mums tika publiski piešķirta vara pār dzīvību un nāvi. Ignosi tautas priekšā vēlreiz apstiprināja dotos solījumus, ka neviena cilvēka asinis netikšot izlietas bez tiesas un ka burvju medībām valstī tikšot darīts gals.
Kad ceremonija bija beigusies, mēs sagaidījām Ignosi un paziņojām, ka tagad ļoti vēlamies atklāt raktuvju noslēpumu, uz kurām veda Zālamana ceļš, un vaicājām viņam, vai viņš kaut ko par tām izzinājis.
— Mani draugi, — viņš atbildēja, — lūk, ko esmu noskaidrojis. Tas ir tur, pie trim lielajiem tēliem, kurus šeit sauc par «klusētājiem» un kuriem Tvāla gribēja upurēt meiteni — Fulatu. Tur lielā alā dziļi kalnā apglabāti zemes valdnieki; tur jūs atradīsiet arī Tvālas līķi sēžam līdzās tiem, kas miruši pirms viņa. Bez tam tur ir liela bedre. To kādreiz izrakuši cilvēki, kuru sen vairs nav starp dzīvajiem, izrakuši, varbūt meklējot akmeņus, par kādiem jūs runājat, akmeņus, kādi, kā dzirdēju runājam nataliešus, esot Kimber- lijā [51] . sai nāves mājoklī atrodas arī slepena telpa, kas zināma tikai valdniekam un Gegūlai. Taču Tvāla, kas to zināja, ir miris, un es nezinu, ne kur tā atrodas, ne arī kas tajā glabājas. Bet mūsu zemē pazīstams ir nostāsts, ka kādreiz pirms daudzām paaudzēm pāri kalniem pārnācis baltais cilvēks, kuru kāda sieviete aizvedusi uz šo slepeno telpu, lai parādītu tur glabātās bagātības. Taču, pirms viņš tās varējis paņemt, sieviete viņu nodevusi un toreizējais valdnieks viņu atkal padzinis atpakaļ kalnos; kopš tā laika neviens cilvēks vairs nav spēris kāju šai krātuvē.
— Stāsts noteikti ir patiess, Ignosi, jo balto cilvēku mēs atradām kalnos, — es sacīju.
— Jā, mēs to atradām. Un tagad esmu jums apsolījis, ja jūs varēsiet atrast šo krātuvi un ja akmeņi būs tur …
— Akmens, kas rotā tavu pieri, pierāda, ka tie tur ir, — es pārtraucu viņu, rādīdams uz lielo dimantu, ko biju noņēmis no Tvālas nedzīvās pieres.
— Iespējams. Ja tie tur ir, — Ignosi turpināja, — jūs dabūsiet tik, cik varēsiet no šejienes aiznest — ja jūs, mani brāļi, patiešām gribēsiet mani atstāt.
— Visupirms mums šī krātuve jāatrod, — es noteicu.
— Ir tikai viens cilvēks, kas to var parādīt, tā ir Gegūla.
— Un ja viņa to nedarīs?
— Tad viņa mirs, — Ignosi bargi noskaldīja. — Es esmu taupījis viņas dzīvību tikai šim nolūkam. Pag, lai viņa izvēlas, — un, pasaucis kādu ziņnesi, viņš lika atvest Gegūlu.
Pēc dažām minūtēm Gegūla ieradās, divu sargu skubināta, kurus viņa nākdama nemitīgi zākāja.
— Atstājiet viņu, — sacīja valdnieks sargiem.
Tiklīdz Gegūlu vairs nebalstīja sargi, sakaltušais vecais vīstoklis — visvairāk viņa atgādināja tādu kā vīstokli — sabruka uz grīdas līdzīgi kādai čupiņai, no kuras raudzījās divas spožas ļaunas čūskas acis.