— Ko tu gribi darīt ar mani, Ignosi? — viņa čiepstēja. — Tu nedrīksti mani aiztikt. Ja tu mani aiztiksi, es tevi, kā tu te sēdi, nolādēšu. Sargies no manas burvestības!
— Tava burvestība nav varējusi izglābt Tvālu, vecā vilcene, tā nevar arī man kaitēt, — skanēja atbilde. — Klausies, es gribu, lai tu atklāj mums, kur atrodas mirdzošo akmeņu glabātava.
— Ha! Ha! — viņa pīkstēja, — to neviens nezina, izņemot mani, un es tev nekad to neteikšu. Tiem baltajiem sātaniem būs no šejienes jāaiziet tukšām rokām.
— Tu izstāstīsi man. Es tevi piespiedīšu izstāstīt.
— Kā tu to izdarīsi, valdniek? Tu esi varens, bet vai tava vara spēj no sievietes izspiest patiesību?
— Tas ir grūti, taču es to izdarīšu.
— Kā, valdniek?
— Lūk, tā: ja tu neizstāstīsi, tu mirsi lēnā nāvē.
— Miršu! — viņa šausmās un niknumā spiedza. — Tu nedrīksti mani aiztikt, cilvēk, tu nezini, kas es esmu. Kā tu domā, cik veca es esmu? Es pazinu jūsu tēvus un jūsu tēvutēvu tēvus. Kad zeme bija jauna, es jau biju šeit; kad zeme taps veca, es vēl būšu šeit. Es varu nomirt tikai tad, ja mani nejauši nogalina, jo neviens neuzdrošinās pacelt roku pret mani.
— Un tomēr es pacelšu. Rau, Gegūla, ļaunuma māte, tu esi tik veca, ka nespēj vairs mīlēt dzīvību. Ko var dzīvība nozīmēt tādai vecenei kā tu, kam nav nedz stāva, nedz auguma, nedz matu, nedz zobu, kam nav nekā, izņemot ļaunumu un negantās acis? Tevi nokaut būs žēlsirdība, Gegūla!
— Nelga, — spiedza vecā ragana, — nolādētais nelga, vai tu domā, ka dzīvība mīļa tikai jaunajiem. Ja tu tā domā, tad tu ne nieka nezini par cilvēka sirdi. Jaunajiem gan dažreiz nāve ir tīkama, jo viņi spēj just. Viņi mīl un cieš, un viņiem ir sāpīgi redzēt, ka viņu mīļie aiziet uz ēnu valsti. Bet vecie nejūt un nemīl, un ha! ha! viņi smejas, redzot kādu aizejam tumsā. Ha! Ha! Viņi smejas, redzot ļauno, kas notiek zem saules. Vienīgais, ko viņi mīl, ir dzīvība, siltsiltā saule un jaukais, labais gaiss. Viņi bīstas aukstuma, bīstas aukstuma un tumsas, ha! ha! ha! — Un vecene kratījās baismā jautrībā.
— Izbeidz savas indīgās runas un'atbildi man, — sacīja Ignosi dusmīgi. — Vai tu parādīsi vietu, kur atrodas akmeņi, vai nepa- radīsi? Ja ne, tu mirsi, tūdaļ pat uz vietas, — un viņš, satvēris šķēpu, turēja to virs Gegūlas.
— Es to nerādīšu. Tu neuzdrošināsies mani nogalināt, neuzdrošināsies. Tas, kas mani nokaus, būs nolādēts uz laiku laikiem.
Ignosi lēnām laida šķēpu lejup, kamēr tas atdūrās pret zemē izstiepušos skrandu kaudzi.
Ar mežonīgu brēcienu Gegūla pielēca kājās, tad atkal pakrita un valstījās pa zemi.
— Nē, es parādīšu. Tikai ļauj man dzīvot, ļauj man sēdēt saulē un zelēt gaļas kumosu, un es tev parādīšu glabātavu.
— Tas ir labi. Es jau domāju, ka atradīšu veidu, kā saprasties ar tevi. Rīt tev jādodas ar Infadūsu un maniem baltajiem brāļiem uz turieni, un sargies mūs pievilt. Ja tu glabātavu neparādīsi, tu mirsi lēnā nāvē. Esmu runājis.
— Es nepievilšu, Ignosi. Es savu vārdu allaž turu. Ha! Ha! Ha! Reiz sensenis kāda sieviete šo vietu parādīja baltajam cilvēkam, un, raugi, pār šo cilvēku nāca nelaime, — un viņas ļaunās acis iedzalkstījās. — Viņas vārds tāpat bija Gegūla. Varbūt es pati biju šī sieviete.
— Tu melo, — es sacīju, — tas bija pirms desmit paaudzēm.
— Iespējams, iespējams. Ja cilvēks ilgi dzīvo, viņš aizmirst. Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to pastāstīja, droši vien ari viņas vārds bijis Gegūla. Bet iegaumē — tur, kur atrodas mirdzošie nieki, jūs atradīsiet ādas maisu, pilnu ar akmeņiem. Baltais vīrs šo maisu gan piepildīja, bet projām neaiznesa. Pār viņu nāca nelaime, es saku — pār viņu nāca nelaime! Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to stāstīja. Tas būs jautrs ceļojums — pa ceļam mēs redzēsim to vīru līķus, kas nogalināti kaujā. Nu jau viņiem acu vairs nebūs un ribas būs kailas — ha! ha! ha!
XVI nodaļa
NĀVES MĀJOKLIS
Bija jau tumšs, kad mēs trešajā dienā pēc notikuma, kādu aprakstīju-iepriekšējā nodaļā, gatavojāmies atpūsties vairākās būdās triju burvju pakājē — par trim burvjiem sauca kalnus, kas izveidoja trīsstūri, uz kurieni veda ķēniņa Zālamana Lielais ceļš. Mūs pavadīja Fulata, kas kalpoja mums — galvenokārt Gudam —, Infadūss, Gegūla (veco nesa nestuvēs, no kurienes visu dienu bija
dzirdama viņas rūkšana un lamāšanās) un kalpu un sargu vienības.
Kalni vai, pareizāk, trīs kalnu smailes, jo visa grēda acīmredzot bija viena un tā paša slāņa pārvietojums, kā jau teicu, veidoja trīsstūri, kura pamatne bija vērsta pret mums. Viena no smailēm atradās pa labi, otra — pa kreisi no mums, bet trešā — tieši priekšā. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas pavērās mūsu acīm nākošās dienas rītā, kad ieraudzījām saules apmirdzētās kalnu smailes. Augstu, augstu zilajā gaisā slējās to savītie sniega vainagi. Tur, kur beidzās sniegs, kalni bija purpura krāsā, jo tos klāja viršu sega. Tādi paši bija arī viršiem noaugušie kūdrāji, kas no ielejas cēlās pretim nogāzēm.
Tieši mums priekšā kā balta lenta aizvijās ķēniņa Zālamana Lielais ceļš. Tas veda augšup uz centrā stāvošās smailes piekāji, kura atradās no mums apmēram piecu jūdžu attālumā, un tur izbeidzās.
Es labāk nemēģināšu aprakstīt milzīgo satraukumu, ar kādu to- rīt uzsākām ceļu, un atstāšu lasītāja iztēlei iedomāties mūsu izjūtas. Beidzot taču mēs tuvojāmies šīm brīnumainajām raktuvēm, kas bija novedušas pie bēdīga gala ne tikai veco portugālieti pirms trīssimt gadiem, bet arī viņa neveiksmīgo pēcteci, manu nabaga draugu, un, mēs baidījāmies, arī &era Henrija brāli Džordžu Kērtisu.