Vai pēc visa tā, ko bijām pārcietuši, mūs gaidīja labāks liktenis?
Viņus bija piemeklējusi nelaime — tā teica šī vecā vellata Gegūla. Vai tāpat nebūs arī ar mums? Lai nu tas būtu kā būdams, bet, ejot šī lieliskā ceļa pēdējo gabalu, es nevarēju atvairīt māņticīgu baiļu sajūtu un domāju, ka tāpat klājās arī seram Henrijam un Gudam.
Ne mazāk kā pusotras stundas devāmies uz priekšu pa viršiem ieskauto ceļu. Satraukumā soļojām tik naski, ka vīri, kas nesa Gegūlas nestuves, knapi tika mums līdz un iekšā sēdētāja pīkstēja, lai mēs apstājamies.
— Ejiet lēnāk, baltie cilvēki! — viņa teica, izbāzusi baismīgo, sakrun-
koto seju caur aizkariem un neatlaidīgi vērdamās mūsos ar savām spožajām tfcTm. — Kāpēc tā steigties pretī nelaimei, kas jūs gaida, jūs, dārgumu meklētāji! — Un vecā iesmējās savus šausminošos smieklus, kas man allaž uzdzina aukstu tirpoņu pa muguru un uz īsu brīdi atvēsināja mūsu sajūsmu.
Tomēr mēs gājām vien, līdz beidzot sev priekšā ieraudzījām milzīgu, apaļu bedri lēzenām malām, ne mazāk par trīssimt pēdām dziļu un apmēram pusjūdzi apkārtmērā.
— Jūs droši vien varat iedomāties, kas tā par bedri? — es jautāju seram Henrijam un Gudam, kas pārsteigti lūkojās šajā šausmīgajā bedrē.
Viņi neziņā pakratīja galvas.
— Tādā gadījumā man ir skaidrs, ka jūs nekad neesat redzējuši dimantu raktuves Kimberlijā. Varat būt droši, šīs te ir ķēniņa Zālamana dimantu raktuves. Palūkojieties šurp, — es teicu, norādīdams uz cietajiem, zilajiem māliem, kas rēgojās šur tur starp zāli un krūmājiem bedres malās. — Tas ir tas pats iezis. Esmu pārliecināts, — ja mēs nokāptu lejā, mēs uzietu ar breču [52] bagāta slidena akmens ejas. Bet tagad palūkojieties šurp. — Un es pamāju uz neskaitāmām nodilušām akmens plāksnēm bedres nolaidenajā malā zemāk par dziļā senatnē klintī izcirstas ūdensnotekas līmeni. — Sauciet mani par muļķi, ja šīs plāksnes kādreiz nav noderējušas iežu skalošanai.
Plašās bedres malā, un bedre bija vecā portugālieša kartē atzīmētās raktuves, Lielais ceļš sazarojās divos un meta līkumu tām apkārt. Vairākās vietās šis apkārtejošais ceļš bija celts no vareniem akmens bluķiem, kam acīmredzot vajadzēja nostiprināt bedres malas un nepieļaut nobrukumu. Lai ātrāk noskaidrotu, kas īsti ir šie trīs augstie tēli, kurus varējām saskatīt plašās bedres viņā malā, ziņkāres mudināti, steidzāmies uz priekšu. Piegājuši tuvāk, aptvērām, ka tās bija milzu statujas, un pareizi iedomājāmies, ka tie ir trīs klusētāji, pret kuriem tik bijīgi izturējās kukuāņi. Taču tikai nonākuši statujām pavisam tuvu, pilnībā spējām novērtēt klusētāju patieso varenību.
Tur uz augstām, dīvaini veidotām tumša klintsakmens pamatnēm, divdesmit soļu atstatumā cits no cita, vērodami ceļu, kas šķērsoja sešdesmit jūdzes plato līdzenumu līdz Lū, slējās trīs milzīgi sēdoši tēli — divi vīriešu un viens sievietes — apmēram divdesmit pēdu augstumā, rēķinot no to galvām līdz pamatnei.
Tēls, kas atveidoja kailu sievieti, bija neparasti skaists, kaut arī šis skaistums bija drūms. Diemžēl tēla seja daudzu gadsimtu gaitā bija stipri cietusi no laika zoba. Galvas abās pusēs "4am slējās mēness sirpja ragi. Turpretī abas vīriešu statujas bija tērpos. Tēlu sejas bija briesmīgas, īpaši pa labi sēdošajam bija īsta sātana seja. Pa kreisi sēdošā tēla seja bija mierpilna, taču šis miers iedvesa šausmas, jo pauda necilvēcisku cietsirdību, to cietsirdību, kādu, kā teica sers Henrijs, seno cilvēku iztēle piedēvēja būtnēm, kuras bija gan spējīgas veikt labus darbus, taču varēja skatīt cilvēces ciešanas ja ne tīri ar baudu, tad vismaz bez jebkādas līdzjūtības. Sī trijotne sēdēja tur savā vientulībā, mūžam nekustīgi vērdamās līdzenumā, un iedvesa bailes. Mēs vērojām klusētājus, kā viņus bija iesaukuši kukuāņi, un mūs atkal pārņēma neatvairāma vēlēšanās uzzināt, kas tās bija par rokām, kuras bija tos veidojušas, izrakušas milzīgo bedri un uzcēlušas ceļu. Skatoties uz tēliem, man piepeši iekrita prātā (es taču labi zināju Veco derību), ka Zālamans nomaldījās no savas ticības un sāka pielūgt svešzemju dievus. Un es atcerējos arī triju šo dievu vārdus: Aštoreta — sidoniešu dieviete, Kemošs — moabītu dievs un Milkoms — Amona bērnu dievs. Es izteicu ceļabiedriem savas domas, ka mūsu priekšā sēdošās trīs figūras, iespējams, attēlo tieši šīs viltus dievības.
— Var jau būt, ka te ir sava daļa patiesības, — sacīja sers Henrijs, kas bija mācīts cilvēks, jo koledžā bija ieguvis augstu grādu klasiķu studēšanā. — Senebreju Aštoretu, — viņš turpināja, — feniķieši sauca par Astarti, bet feniķieši ķēniņa Zālamana laikā bija lielākie tirgotāji. Astarti, kuru grieķi vēlāk dēvēja par Afrodīti, tēloja ar ragiem, kas atgādināja mēness sirpi, un vai uz šī sievietes tēla galvas nav skaidri saskatāmi mēness sirpja ragi? Iespējams, ka šie milzu tēli bija izcirsti pēc kādas feniķiešu amatpersonas zīmējuma, kuras pārziņā atradās raktuves. Jā, kas to var pateikt?.
Vēl nebijām beiguši pētīt sirmās senatnes dīvainos pieminekļus, kad pienāca Infadūss. Pacēlis šķēpu, viņš vispirms atdeva godu klusētājiem, bet pēc tam, pagriezies pret mums, jautāja, vai esam nodomājuši Nāves mājoklī ielūkoties tūlīt, vai arī darīsim to vēlāk, kad būsim ieturējuši pusdienas. Ja esam gatavi doties ceļā tūdaļ pat, tad Gegūla esot izteikusi gatavību būt par mūsu pavadoni. Tā kā vēl nebija pat ne vienpadsmit, mēs degošas ziņkārības mudināti, paziņojām savu nodomu iet nekavējoties. Es ieteicu katram gadījumam, ja mums nāksies aizkavēties alā, paņemt līdz mazliet ēdamā. Atnesa Gegūlas nestuves, un pati lēdija rāpās no tām ārā.