Pa tam Fulata pēc mana lūguma ielika niedru groziņā mazliet bil- tonga jeb kaltētas medījuma gaļas un pāris ķirbja pudeles ar ūdeni.
Tieši mūsu priekšā, kādus piecdesmit soļus aiz milzeņu mugurām, slējās stāva, vismaz astoņdesmit pēdu augsta akmens siena, kas, pakāpeniski kļūstot slīpāka, veidoja pakāji ar sniegu vainagotajai diženajai kalna smailei, kura pacēlās trīs tūkstoš pēdu virs mums. Tikko Gegūla bija laukā no nestuvēm, viņa, ļauni noņirg- dama, paskatījās uz mūsu pusi un, balstīdamās uz spieķa, aizkliboja stāvās akmens sienas virzienā. Sekojām viņai un drīz vien pienācām pie šaura portāla, ko ietvēra masīva arka un kas atgādināja ieeju raktuvju galerijā.
Seit Gegūla mūs gaidīja. Viņas briesmīgajā sejā joprojām plaiksnīja ļauns smīns.
— Nu, baltie cilvēki no zvaigznēm, — viņa nopīkstēja, — varenie karotāji, Inkubu, Bugvan un gudrais Makumazān, vai esat gatavi? Es stāvu šeit, lai izpildītu mana pavēlnieka, valdnieka, gribu — parādītu jums mirdzošo akmeņu glabātavu.
— Mēs esam gatavi, — es teicu.
— Tad jau labi! Tad jau labi! Nocietiniet savas sirdis, lai spētu izturēt visu to, kas jums būs jāredz. Vai tu nāksi ar mums, Infadūs, tu, sava valdnieka nodevēj?
Infadūss drūmu seju atbildēja:
— Nē, es neiešu — man nav atļauts tur ieiet, bet tu, Gegūla, pievaldi mēli un sargies darīt ļaunu maniem pavēlniekiem. Tu man atbildēsi par viņiem, un, ja kaut viens mats nokritīs no viņu galvām, tad, lai arī tu, Gegūla, piecdesmitreiz būtu burve, tev būs jāmirst. Vai dzirdi?
— Dzirdu, Infadūs. Es tevi labi pazīstu — tu allaž esi mīlējis lielīgas valodas. Atceros, kad biji vēl bērns, tu draudēji paša mātei. Un tas bija pavisam nesen. Bet nebīsties, nebīsties, es dzīvoju tikai tādēļ, lai izpildītu valdnieka gribu. Esmu pildījusi daudzu valdnieku pavēles, Infadūs, līdz viņi beidzot pildīja manējās. Ha! Ha! Es eju vēlreiz paskatīties uz viņiem un tāpat arī uz Tvālu! Ejam, ejam nu! Te ir lampa. — Un viņa izvilka no sava spalvainā apmetņa lielu izdobtu ķirbi. Tas bija pilns ar eļļu, kurā bija iestiprināta niedres dakts.
— Tu nāksi mums līdz, Fulata? — jautāja Guds savā pretīgajā, kroplajā kukuāņu mēlē, kurā viņš bija ielauzījies šīs jaunās lēdijas vadībā.
— Es baidos, mans pavēlniek, — kautri atbildēja meitene.
— Tad dod man grozu.
— Nē, mans pavēlniek. Kur iesi tu, tur iešu arī es.
«Ne velna tu neiesi,» es savā prātā nodomāju, «tas radis pamatīgus sarežģījumus, ja vien mēs kādreiz no šejienes izkļūsim laukā!»
Un tad Gegūla vienkārši pazuda ejā, kas bija diezgan plata, lai līdzās varētu iet divi cilvēki, un pilnīgi tumša, tā ka mēs mazliet nobijušies un satraukti gājām turp, no kurienes atskanēja viņas balss, kad vecā nopīkstēja, lai mēs sekojam. Pēkšņa spārnu švīkoņa mūsu uztraukumu, protams, nemazināja.
— Hallo! Kas tad tas? — iesaucās Guds. — Kāds man iesita pa seju.
— Sikspārņi, — es atsaucos. — Ejiet tālāk!
Nogājuši, cik varējām spriest, soļus piecdesmit, pamanījām, ka eja kļuvusi mazliet gaišāka. Vēl brīdis, un mēs stāvējām visbrīnišķīgākajā vietā, kādu vien cilvēka acs jebkad redzējusi.
Lai lasītājs pamēģina iedomāties, kā izskatās vislielākajā katedrālē, kādā tam jebkad gadījies būt, kur gan nav logu, bet vāja gaisma plūst no simt pēdu augstiem velvētiem griestiem (acīmredzot caur jumtā izveidotām ailām, kas savienotas ar ārpasauli), un viņš iegūs aptuvenu priekšstatu par tās milzīgās alas izmēriem, kurā atradāmies mēs. Bet šis dievnams, ko bija cēlusi daba, bija plašāks un augstāks par jebkuru, ko cēlušas cilvēka rokas. Taču alas pārsteidzošie izmēri bija pats neievērojamākais no visiem brīnumiem šeit. Visā alas garumā rindās stāvēja varenas kolonnas, kas izskatījās kā no ledus, bet patiesībā bija milzu stalaktīti. Nespēju atstāstīt šo balto špata kolonnu iespaidīgo skaistumu un varenību, no kurām dažas pie pamatnes bija vismaz divdesmit pēdu apkārtmērā. Kolonnu diženi skaistie un tomēr trauslie stāvi tiecās augšup, tieši uz tālo velvi. Citas kolonnas pašreiz vēl tikai veidojās un, ja sāka veidoties uz akmens grīdas, pēc sera Henrija vārdiem, atgādināja nolūzušas kolonnas sengrieķu templī, turpretī augšā pie griestiem neskaidri iezīmējās kā milzīgu lāsteku smailes.
Un, pat tā vērojot, mēs varējām dzirdēt, kā notiek kolonnu veidošanās, tāpēc ka laiku pa laikam no tālas lāstekas, kas karājās augšā pie velves, ar tikko dzirdamu troksni pēkšņi nokrita ūdens piliens uz kolonnas, kas atradās apakšā. Uz dažām kolonnām krita tikai pa vienam pilienam pēc katrām divām trim minūtēm. Interesanti būtu parēķināt, cik ilgā laikā ar tādu pilēšanas ātrumu varētu izveidoties kolonna, teiksim, astoņdesmit pēdu augsta un desmit pēdu apkārtmērā. Lai parādītu, cik neizmērojami lēna, vismaz šai vienā gadījumā, bija kolonnas veidošanās, pietiks ar sekojošu piemēru. Ieraudzījām, ka uz vienas no kolonnām rupji iztēsts kaut kas līdzīgs mūmijai, kuras galvgalī bija redzams,, likās, kāds sēdošs ēģiptiešu dievs, droši vien kāda cilvēka rokudarbs, kurš sirmā senatnē bija strādājis raktuvēs. Šis «mākslas darbs» bija veidots apmēram dabiskā augstumā, tas ir, kādas piecas pēdas no zemes, kā parasts dīkdienis — vai nu tas būtu bijis feniķiešu strādnieks, vai kāds nekauņa anglis — mēģina padarīt sevi nemirstīgu, sabojājot skaistu dabas veidojumu. Tomēr tagad, kad mēs to skatījām, tātad turpat vai trīs tūkstošus gadu no tā darināšanas brīža, kolonna bija vēl tikai astoņas pēdas augsta un tās veidošanās ne tuvu vēl nebija beigusies, bet no tā izriet, ka augšanas ātrums līdzinās vienai pēdai gadu tūkstotī jeb mazliet vairāk par collu gadsimtā. Mēs to zinājām tāpēc, ka, stāvot pie kolonnas, dzirdējām nokrītam ūdens pilienu.