Dažās vietās stalaktīti bija pavisam dīvainas formas, acīmredzot tur, kur ūdens pilieni krītot ne vienmēr trāpījuši vienā un tai pašā punktā. Piemēram, kāds varens blāķis, pēc visām zīmēm spriežot, ne mazāk par simt tonnu smags, atgādināja baznīcas kanceli. Ārpusē to greznoja skaisti, it kā mežģīņu rakstā griezti rotājumi. Citi izskatījās pēc fantastiskiem briesmoņiem, bet uz alas sienām bija redzams it kā no ziloņkaula darināts vēdekļveida ornaments, kas atgādināja leduspuķes uz logu rūtīm.
No plašās galvenās ejas veda daudz izeju uz mazākām alām, kā teica sers Henrijs, tieši tādas pašas, kādas lielās katedrālēs ved uz mazajām kapelām. Vairākas no tām bija plašas, bet viena vai divas izrādījās pavisam niecīgas, taču tās visas liecināja, cik apbrīnojami daba veic savu darbu neatkarīgi no veidojuma lieluma, sekojot tiem pašiem negrozāmiem likumiem. Kāds sīks atzars, piemēram, bija neparasti prāva leļļu namiņa lielumā, un tomēr tas varēja noderēt par visas zāles modeli, jo arī tur krita ūdens pilieni, tāpat karājās sīciņas lāstekas un tāpat veidojās špata kolonnas.
Taču mums nebija pietiekami daudz laika, lai papētītu šo skaisto vietu tik uzmanīgi, kā gribētos, tāpēc ka Gegūla diemžēl neizrādīja ne mazākās intereses par stalaktītiem un acīmredzot centās izpildīt savu pienākumu pēc iespējas ātrāk. Tas mani pārlieku kaitināja, it īpaši tāpēc, ka man par varītēm kārojās uzzināt, ja tas būtu iespējams, kādā veidā ala tika apgaismota, vai tur bija pielikta cilvēka roka, vai to bija darījusi pati daba un vai gaisma tur kaut kādā veidā iekļuva arī senatnē — jo tas likās pilnīgi ticams. Tomēr mēs mierinājām sevi ar domu, ka atpakaļceļā visu apskatīsim, kā nākas, un sekojām mūsu baismīgajai pavadonei.
Viņa veda mūs tikai uz priekšu vien, tieši uz milzīgās klusās alas tālo galu, kur mēs ieraudzījām otras durvis, nevis velvētas kā pirmējās, bet ar kvadrātveida augšdaļu. Tās atgādināja ieeju ēģiptiešu templī.
— Vai esat gatavi ieiet Nāves mājoklī? — jautāja Gegūla, acīmredzot tādēļ, lai mums kļūtu neomulīgi.
— Ved mūs, Makduf [53] , — svinīgi noteica Guds, mēģinādams rādīt, ka viņš nav satraukts, un tāpat darījām mēs visi, izņemot Fulatu, kas saķēra Gudu pie rokas, it kā meklējot aizsardzību.
— Kļūst mazliet baismi, — sers Henrijs piezīmēja, ielūkodamies tumšajā durvju ailā. — Ejiet uz priekšu, Kvotermein, seniores priores[54]. nelieciet gaidīt vecajai lēdijai! — Un viņš pieklājīgi palaida mani pa priekšu, par ko es sirdī nebūt neteicu viņam paldies.
Tuk-tuk! pa eju aizskanēja vecās Gegūlas spieķis, kad viņa klunkurēja uz priekšu, pretīgi nosmiedamās. Neizskaidrojamā nelaimes priekšnojautā eš sāku atpalikt.
— Nu, ejiet taču, veco zēn, — teica Guds, — citādi mēs atpalik- sim no mūsu daiļās pavadones.
Tā mudināts, es sāku soļot ātrāk un pēc kādiem divdesmit soļiem atrados apmēram četrdesmit pēdu garā, trīsdesmit pēdu platā un trīsdesmit pēdu augstā, drūmā telpā. Likās, ka sirmā senatnē to kalnā bija izcirtušas cilvēku rokas. Sī telpa ne tuvu nebija tik labi apgaismota kā iepriekšējā plašā stalaktītu ala. Vienīgais, ko es ar pirmo acu uzmetienu varēju izšķirt, bija masīvs akmens galds visā alas garumā ar milzīgu baltu tēlu tā galā un normāla lieluma baltiem tēliem visapkārt. Pēc tam man izdevās saskatīt galda vidū kādu brūnu priekšmetu, bet vēl pēc mirkļa acis bija apradušas ar krēslu. Apjēdzis, kas tās īsti bija par figūrām, es spruku projām ko kājas nesa. Jāsaka, ka vispār neesmu no nervozajiem, bez tam gandrīz nemaz neesmu māņticīgs, jo daudz reižu man bijusi iespēja pārliecināties par māņticības muļķīgumu. Taču jāatzīstas, ka redzētais tik ļoti satrieca mani, ka, nebūtu sers Henrijs saķēris mani pie apkakles, manis, atklāti sakot, pēc piecām minūtēm stalaktītu alā vairs nebūtu. Pat visi Kimberlijas dimanti mani nepiespiestu atgriezties uz turieni. Bet sers Henrijs turēja apkakli tik cieši, ka man neatlika nekas cits, kā palikt uz vietas. Taču nākošajā mirklī, kad arī sera Henrija acis bija apradušas ar tumsu, viņš tūlīt pat palaida mani vaļā un sāka slaucīt pieri, ko klāja auksti sviedri. Guds tikai klusu lādējās, bet Fulata metās tam ap kaklu un spalgi kliedza.
Vienīgi Gegūla irgoja skaļi un bez mitas.
Skats patiesi bija briesmīgs. Garā akmens galda viņā galā, turot kaulainajos pirkstos lielu baltu šķēpu, sēdēja pati Nāve, milzīga, pāri par piecpadsmit pēdu augsta cilvēka ģindeņa veidā. Augstu' virs galvas tā turēja šķēpu, it kā gatavodamās ar to durt. Otra kaulainā roka bija atbalstīta pret akmens galdu kā cilvēkam, kas pašreiz ceļas augšā no sēdekja; pats stāvs bija saliecies uz priekšu, tā ka kakla skriemeļi un spīdīgais galvaskauss ar atņirgtiem zobiem bija pagriezti uz mūsu pusi. Ģindeņa tukšie acu dobumi raudzījās tieši uz mums, bet žokļi bija mazliet pavērti, it kā tas teju teju sāks runāt.
— Ak debess! — es beidzot nočukstēju. — Kas tas ir?
— Un kas tie tādi? — Guds iejautājās, norādot uz balto sabiedrību, kas sēdēja ap galdu.
— Pie joda, bet kas tad tas? — sers Henrijs ierunājās, pamādams uz brūno stāvu, kas sēdēja galda vidū.
— Hi-hi-hi! — smējās Gegūla. — Vai! tiem, kas ienāk Nāves mājoklī. Hi-hi-hi! Ha-ha! Nāc šu, Inkubu, kas tik drosmīgs esi kaujā, nāc un paraugies uz to, ko esi nogalinājis! — un vecene, ar saviem kaulainajiem pirkstiem saķērusi seru Henriju pie piedurknes, veda to uz galda pusi.