Mēs gājām līdz.
Pēc brīža viņa apstājās un norādīja uz brūno figūru galda vidū. Sers Henrijs paskatījās turp un iekliegdamies atsprāga atpakaļ. Nekāds brīnums jau arī nebija, ka viņš tā uztraucās, jo tur uz galda pilnīgi kails sēdēja izkāmējis Tvālas, pēdējā kukuāņu valdnieka, līķis ar sera Henrija kaujas cirvja notriekto galvu klēpī. Tur viņš sēdēja, turēdams galvu uz ceļiem, atbaidoši neglīts. Atkā- rusies kakla āda atsedza veselu collu skriemeļu, un līķi klāja plāna stiklveida plēve, kas to padarīja vēl šausmīgāku. Kādu brīdi nekādi ņevarējām saprast, kas tā par plēvi, līdz ievērojām, ka no telpas griestiem nepārtraukti krīt pilieni — pak! pak! pak! — tieši uz līķa kaklu, bet no kakla ūdens notecēja pa visu ķermeņa virsmu, lai beidzot caur niecīgu galda spraugu pazustu klintī. Tad man viss kļuva skaidrs: Tvālas ķermenis tika pārvērsts stalaktītā.
Skatiens, ko uzmetu baltajiem tēliem, kuri sēdēja uz akmens sola ap šo baismo galdu, apstiprināja šī minējuma pareizību. Tie, bez šaubām, bija cilvēku ķermeņi, pareizāk, bija bijuši cilvēku ķermeņi, kas pārvērtušies stalaktītos. Tādā veidā kukuāņi no neminamiem laikiem saglabāja savu mirušo valdnieku ķermeņus — viņi pārvērta tos par akmeņiem. Tā es ari neuzzināju, kāda tieši ir šī metode, ja tāda vispār pastāvēja, kā vien to, ka mirušos uz daudziem gadiem nosēdināja tādā vietā, kur pilēja ūdens, un tur nu viņi sēdēja, apledojuši un ar silīciju saturošu šķidrumu saglabāti uz mūžiem.
Nav iespējams iedomāties, kas varētu iedvest lielākas šausmas par šo mirušo valdnieku garo rindu, kas bija klāti ar ledum līdzīgu špata līķautu, kuram cauri neskaidri iezīmējās to vaibsti (pavisam viņu bija divdesmit septiņi, un pēdējais bija Ignosi tēvs). Viņi sēdēja ap šo neviesmīlīgo galdu, kur par mājas māti bija pati Nāve. Par to, ka šādam valdnieku saglabāšanas paņēmienam vajadzēja būt senam, liecināja valdnieku skaits. Pieņemot par vidējo valdīšanas laiku piecpadsmit gadus un pieļaujot, ka te novietots ikviens valdnieks, kas bijis uz troņa, — tas gan ir maz ticams, jo daži noteikti gājuši bojā kaujās tālu no mājām, — iznāk, ka tas iesākts pirms četrsimt divdesmit pieciem gadiem. Bet milzīgā Nāves figūra galda galā, bez šaubām, bija daudz vecāka, un, ja nemaldos, tai par savu izcelsmi jāpateicas tā paša mākslinieka rokām, kas bija radījis trīs milzīgos tēlus. Figūra bija izcirsta no viena vienīga stalaktīta, un, vērtējot to kā mākslas darbu, jāsaka, ka tā bija iecerēta un izpildīta ar apbrīnojamu meistarību. Guds, kam bija zināšanas anatomijā, paziņoja, ka, ciktāl viņš varot spriest, anatomiski šis ģindenis esot nevainojams līdz vissīkākajam kauliņam.
Manuprāt, šis drausmīgais tēls bija kāda sena tēlnieka fantāzijas untums. Sis veidojums laikam bija kukuāņus uzvedinājis uz domām novietot savu valdnieku līķus pie šausmīgā galda, kur galvenā vieta bija ierādīta briesmīgajam Nāves rēgam. Iespējams arī, ka ģindenis kādreiz tika ievietots šeit, lai atbaidītu laupītājus, kuri tīkotu iekļūt dārgumu glabātavā, kas atradās aiz šīs telpas. Nezinu, vai tas tiešām tā ir, varu tikai aprakstīt visu, kā tas bija, bet lasītājs lai izdara savus secinājumus.
Tāda tad nu bija Baltā Nāve, un tādi bija Baltie Miroņi!
XVII nodaļa ZĀLAMANA DĀRGUMU GLABĀTAVA
Kamēr mēs, cenzdamies pārvarēt bailes, aplūkojām Nāves mājokļa šausminošos brīnumus, Gegūla bija aizņemta ar citu ko. Nez kādā ceļa uzrāpusies uz milzīgā galda (kad vecā gribēja, viņa kļuva brīnum veikla), Gegūla klunkurēja uz to vietu, kur zem krītošajiem ūdens pilieniem bija novietots mūsu «draugs» nelaiķis Tvāla, vai nu lai, Guda vārdiem runājot, paskatītos, kā viņš tur
«marinējas», vai ari citos, viņai vien zināmos tumšos nolūkos. Pēc tam vecā sāka steberēt atpakaļ, laiku pa laikam apstādamās un uzrunādama kādu no līķautā tītajiem stāviem (vārdu jēgu es nevarēju uztvert), tieši tāpat kā tu vai es būtu apsveicinājies ar vecu paziņu. Beigusi šo noslēpumaino un baismo ceremoniju, Gegūla notupās uz galda tieši pie Baltās Nāves un sāka, cik nu es varēju saprast, murmināt lūgsnas. Sis vecais, velnišķīgais radījums, kura lūgsnas, bez šaubām, bija ļaunuma pilnas un bija raidītas cilvēces viltīgajai ienaidniecei, izskatījās tik nejauki, ka mēs pasteidzāmies beigt Nāves mājokļa apskati.
— Bet tagad, Gegūl, — es teicu ļoti klusu, jo nez kālab šādā vietā neviens neuzdrošināsies runāt citādi kā vien čukstus, — ved mūs uz dārgumu glabātavu.
Vecā veikli norāpās no galda.
— Vai maniem pavēlniekiem baiļu nav? — viņa jautāja, glūnēdama uz mani.
— Ved tālāk.
— Labi, mani pavēlnieki. — Un viņa aizkliboja apkart galdam lielajai Nāvei aiz muguras. — Te ir glabātava. Lai mani pavēlnieki iededzina lampu un iet iekšā. — Un, nolikusi zemē ar eļļu pildīto izdobto ķirbi, vecā noliecās pie alas sienas.
Es paņēmu sērkociņu (kastītē vēl bija daži palikuši), aizdedzināju niedres degli un ar acīm sāku meklēt ieeju, bet mūsu priekšā bija tikai klinšu siena un nekas vairāk.
Gegūla ņirdza.
— Ieeja ir šeit, pavēlnieki.
-— Tu nejokojies ar mums! — es bargi noteicu.
— Es nejokoju, pavēlnieki. Paraugieties šurp! — Un viņa norādīja uz sienu.
Pacēlu lampu, un mēs ieraudzījām, ka milzu akmens gabals gausi atraujas no zemes un pazūd augšā klintī, kur noteikti bija jābūt izcirstai attiecīgai spraugai. Klints gabals, kas cēlās uz augšu, bija krietnu durvju platumā, apmēram desmit pēdu augsts un ne mazāk kā piecas pēdas biezs. Tam vajadzēja svērt vismaz divdesmit trīsdesmit tonnu. Skaidrs, ka akmens kustējās pēc kāda vienkārša līdzsvara principa, varbūt pēc tāda paša, pēc kāda atveras un aizveras parastie mūsdienu logi. Neviens no mums, protams, neredzēja, kā šī ierīce tika iedarbināta, jo Gegūla bija paguvusi to izdarīt, mums nemanot. Bet es nešaubos, ka kaut kur atradās pavisam vienkārša svira, kuru viegli varēja iekustināt, uzspiežot kadā slepenā punktā, lai tādējādi līdzsvara mehānisms saņemtu papildu svaru un visa milzīgā akmens masa paceltos.