Ļoti lēnām un klusu varenais klints bluķis slīdēja uz augšu, līdz izzuda pavisam un tā vietā mūsu acu priekšā atklājās tumša eja.
Mūsu satraukums, kad beidzot ieraudzījām eju uz Zālamana dārgumu glabātavu atvērtu, bija tik spēcīgs, ka personiski es viss sāķu trīcēt un pār muguru man pārskrēja saltas tirpas. Bet, ja nu tas viss galu galā nav nekas cits kā tikai mānīšanās, es domāju, vai arī, otrādi, ja nu vecajam da Silvestram izrādās taisnība? Vai tiešām šai tumšajā vietā noslēpti milzīgi dārgumi? Dārgumi, kas padarītu mūs par visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē! Pēc vienas vai divām minūtēm mēs to uzzināsim.
— Ienāciet, baltie cilvēki no zvaigznēm! — aicināja Gegūla, iedama iekšā. — Taču vispirms uzklausiet savu kalponi, vecveco Gegūlu. Spožie akmeņi, kurus jūs tūlīt ieraudzīsiet, kādreiz tika izrakti no bedres, kuras malā sēž klusētāji, un sanesti šeit, taču, kas tos sanesis, nemāku teikt. Kopš tā laika, kad akmeņu nogla- bātāji steigā aizgāja, šajā alā cilvēks ienācis tikai vienu reizi. Valodas par dārgumiem gāja pa mūsu zemi no mutes mutē, no paaudzes uz paaudzi, bet neviens nezināja, ne kur atrodas glabātava, ne arī durvju noslēpumu. Taču reiz uz mūsu zemi pāri kalniem atnāca baltais cilvēks — varbūt arī viņš bija «nokāpis no zvaigznēm» tāpat kā jūs, — un mūsu zemes toreizējais valdnieks uzņēma viņu labi. Lūk, tur viņš sēž, — un Gegūla norādīja uz valdnieku, kas pie mirušo galda sēdēja piektais no malas. — Tad nu notika tā, ka šis baltais cilvēks atnāca šurp kopā ar kādu no mūsu tautas sievietēm, kas nejauši atklāja durvju noslēpumu, lai gan jūs varat meklēt to tūkstoš gadu un tik un tā neatradīsiet. Baltais cilvēks iekļuva šeit kopā ar viņu, atrada akmeņus un piepildīja ar tiem kazādas maisiņu, kur sieviete bija paņēmusi līdz ēdamo. Un, iedams projām no dārgumu glabātavas, baltais cilvēks paņēma vēl vienu akmeni, no pašiem lielajiem, un turēja to rokā. — Te vecene apklusa.
— Nu, un tad? — es jautāju, uztraukumā aizturējis elpu, tāpat kā mani ceļabiedri. — Kas tad notika ar da Silvestru?
Izdzirdusi šo vārdu, vecā sarāvās.
— Kā tev nācis zināms mirušā cilvēka vārds? — viņa aprauti iejautājās, bet, nenogaidījusi atbildi, turpināja: — Neviens nezina, kas notika, bet skaidrs, ka baltais cilvēks no kaut kā nobijās, jo viņš kazādu ar akmeņiem nosvieda zemē un izbēga ārā tikai ar vienu vienīgu akmeni rokā. So akmeni paņēma valdnieks, un tas ir tas pats, kuru tu, Makumazān, norāvi no Tvālas pieres.
— Un kopš tiem laikiem šeit neviens nav bijis? — es vaicāju, atkal ieskatīdamies tumšajā ejā.
— Neviens, mani pavēlnieki. Durvju noslēpums tika rūpīgi glabāts, un valdnieki tās gan atvēra, taču kāju iekšā nespēra, jo runā, ka tie, kas te ienāks, dabūs galu, iekams vēl būs parādījies jauns mēness, tāpat kā galu dabūja tas baltais cilvēks kalnu alā, kur tu viņu atradi, Makumazān. Ha! Ha! Tas viss ir patiesība.
Sai mirklī mūsu skatieni krustojās, un man sagriezās dūša un sametās auksti. Kā vecajai raganai tas viss bija zināms?
— Ienāciet, mani pavēlnieki. Ja es runāju taisnību, kazādai ar akmeņiem jābūt uz grīdas. Bet vai tas, ka ikvienu, kas šeit sper kāju, gaida nāve, ir taisnība, — to jūs uzzināsiet vēlāk. Ha! Ha! Ha! — Un viņa aizklunkurēja uz priekšu, nesdama līdz lampu, bet es, jāatzīstas, atkal sāku svārstīties, vai man maz sekot viņai.
— Pie velna! — izgrūda Guds. — Ejam! Sī vecā velnamāte mani neiebiedēs! — Un viņš metās ejā Gegūlai pakaļ.
Aiz Guda gāja Fulata, kurai tomēr viss šis pasākums acīmredzot diezkā negāja pie sirds, jo nabadzīte bailēs drebēja. Mēs ar seru Henriju veicīgi sekojām.
Pa klintī izcirsto šauro eju nogājusi dažus soļus, Gegūla apstājās un gaidīja mūs.
— Redziet, pavēlnieki, — viņa teica, turēdama lampu sev priekšā, — tie, kas šeit slēpa dārgumus, steigā aizbēga. Viņi gribēja dārgumus nosargāt no tiem, kas atrastu durvju noslēpumu, taču nepietika laika, — un vecā norādīja uz lieliem četrstūrainiem akmens gabaliem, kas bija sakrauti divās kārtās (apmēram divu pēdu trīs collu augstumā), lai šķērsām ejai izveidotu sienu. Ejas malās gulēja tādi paši akmens gabali, droši vien paredzēti tālākajam darbam, un — tas bija pats interesantākais — kaudze javas un dažas ķelles, kas, cik*nu mēs paguvām apskatīt, likās esam tādas pašas, kādas strādnieki lieto vēl šobaltdien.
Te Fulata, kas no bailēm un satraukuma visu laiku drebēja, pateica, ka viņai kļuvis nelabi un viņa tālāk iet vairs nespējot, bet gaidīšot mūs šai vietā. Apsēdinājām viņu uz nepabeigtās sienas, līdzās nolikām groziņu ar pārtiku un atstājām meiteni, lai atpūšas.
Nogājuši pa eju vēl kādus piecpadsmit soļus, pēkšņi atradāmies rūpīgi izkrāsotu koka durvju priekšā. Durvis bija plaši atvērtas. Tam, kas šeit bija ienācis pēdējais, vai nu bija pietrūcis laika durvis aizvērt, vai arī viņš bija aizmirsis to izdarīt.
Uz sliekšņa gulēja kazādas maisiņš, kas, likās, bija pilns ar oļiem.
— Hi! Hi! Baltie cilvēki, — ieķiķinājās Gegūla, lampas gaismai krītot uz maisiņa. — Vai es jums neteicu, ka baltais cilvēks, kas bija nācis šurp, steigā pamezdams šo vietu, nosvieda zemē kazādas maisiņu, kas piederēja sievietei. Paskatieties, te tas ir!
Guds noliecās un pacēla maisiņu. Maisiņš bija smags, un tanī kaut kas šķindēja.
— Pie visiem svētajiem, man šķiet, tas ir pilns ar dimantiem! — viņš bijīgi čukstēja.