Un, patiesi, vajadzēja tikai iedomāties, ka mazais kazādas maisiņš ir pilns ar dimantiem, lai ikvienu pārņemtu bijība.
— Ejam tālāk, — sers Henrijs nepacietīgi sacīja. — Nu, cienījamā, dodiet man lampu. — Un, paņēmis no Gegūlas rokām lampu, viņš pacēla to augstu virs galvas un iegāja pa durvīm.
Uz brīdi aizmirsuši ar dārgakmeņiem pildīto maisiņu, steidzāmies viņam pakaļ un atradāmies Zālamana dārgumu glabātavā.
Lampas blāvā gaisma mūsu skatienam vispirms atklāja klints masīvā izcirstu telpu, ne lielāku par desmit kvadrātpēdām.' Pēc tam ieraudzījām lieliskus ziloņu ilkņus, kas cits citam virsū bija sakrauti līdz pašai griestu velvei. Cik īsti ilkņu te bija, nezinājām teikt, jo, protams, nevarējām redzēt, cik lielu telpas daļu tie aizņem līdz aizmugurē esošajai sienai, taču saskatījām noteikti ne mazāk par četriem vai pieciem simtiem atlasītu ilkņu galu. Sā ziloņkaula vien pietiktu, lai padarītu cilvēku bagātu līdz viņa dienu galam. «Varbūt,» es nodomāju savā prātā, «ka no šā paša milzīgā krājuma Zālamans ņēmis materiālu savam lielajam ziloņkaula tronim, kuram līdzīga nebija nevienam citam valdniekam.»
Telpas pretējā pusē bija saliktas kādas divdesmit kastes, ļoti līdzīgas Martini-Henrija firmas munīcijas kastēm, vienīgi šīs te bija mazliet lielākas un sarkani krāsotas.
— Te ir dimanti! — es iesaucos. — Nesiet šurp gaismu!
Sers Henrijs piesteidzās ar lampu un centās apgaismot augšējo kasti, kuras vāks, laika gaitā satrunējis, lai gan te bija sauss, izrādījās ielauzts. Iespējams, to bija izdarījis pats da Silvestra. Iegrūdis roku vāka spraugā, es izvilku pilnu riekšavu, tikai ne dimantu, bet neredzētas formas zelta monētu, kurās bija iespiestas senebreju rakstu zīmēm līdzīgas zīmes.
— Vismaz mēs no šejienes neaiziesim tukšām rokām, — es teicu, likdams monētas atpakaļ. Katrā kastē jābūt ne mazāk par pāris tūkstošiem naudas gabalu, bet šeit ir pavisam astoņpadsmit kastes. Manuprāt, šī ir nauda, ar ko vajadzēja samaksāt strādniekiem un tirgotājiem.
— Bet man šķiet, — Guds mani pārtrauca, — ka šie te jau ir tie dārgumi. Es tā kā neredzu-dimantus, ja nu vien vecais portugālie- tis tos visus nebūs sabāzis tur tai maisā.
— Lai mani pavēlnieki iemet acis, kur ir vistumšāks, ja viņi grib atrast akmeņus, — ieteicās Gegūla, nopratusi, par ko mēs runājam. — Tur mani pavēlnieki redzēs trīs akmens šķirstus, divi būs aizdarīti, bet viens — vaļā.
Iekams pārtulkoju šos vārdus seram Henrijam, kas turēja lampa, es nevarēju nociesties, nepajautājis Gegūlai, kā viņa to zina, ja jau kopš tiem laikiem, kad pirms tik daudzām paaudzēm dārgumu glabātavā bija ienācis baltais cilvēks, šeit neviens nav spēris kāju.
— Ak, Makumazān, kas naktīs esi nomodā, — izsmējīgi atbildēja Gegūla, — vai tad jums, kas mītat uz zvaigznēm, nav zināms, ka dažu cilvēku acis redz cauri klintij?
— Ielūkojieties tur tai kaktā, Kērtis, — es teicu, norādīdams uz vietu, par kuru bija runājusi Gegūla.
— Hallo, draugi! — viņš iesaucās. — Te ir niša. Ak debess! Skatieties!
Mēs metāmies pie viņa. Iedobumā, kas atgādināja mazu pus- apaļu logu, stāvēja trīs akmens šķirsti, katrs no tiem aizņēma divas kvadrātpēdas. Divus sedza akmens vāki, bet trešais bija vaļā, un tā vāks bija atbalstīts pret šķirsta malu.
— Skatieties! — sers Henrijs atkārtoja aizsmacis, turot virs vaļējā šķirsta lampu.
Paskatījāmies lejup un pirmajā mirklī, sudrabainas zaigas apžilbināti, nekā nevarējām atšķirt. Kad acis ar to bija apradušas, ieraudzījām, ka šķirsts līdz trim ceturtdaļām bija pilns ar neslīpētiem dimantiem, kuru lielākā daļa bija visai prāvi. Noliecos un dažus paņēmu rokā. Nebija šaubu — tie bija dimanti, jo akmeņi slīdēja caur pirkstiem kā ieziepēti.
Ļaudams akmeņiem iekrist šķirstā, es, no uztraukuma vai smak- dams, iesaucos:
— Esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Montē Kristo salīdzinājumā ar mums bija nabags!
— Mēs pārplūdināsim tirgu ar dimantiem! — Guds līksmoja.
— Vispirms tie uz tirgu ir jānogādā, — iebilda sers Henrijs.
Stāvēdami apkārt lukturim, kas meta gaismu uz zaigojošiem
dārgakmeņiem, mēs nobāluši vērāmies cits citā, it kā būtu sazvērnieki, kas gatavojas izdarīt noziegumu, un nevis trīs pasaulē vislaimīgākie cilvēki, par kādiem sevi uzskatījām.
— Hi! Hi! Hi! — mums aiz muguras irgoja Gegūla, kā sikspārnis bez trokšņa šaudīdamās šurp un turp. — Lūk, te tie ir, šie spožie akmeņi, kurus jūs mīlat, baltie cilvēki, tik daudz, cik jūs gribat. Ņemiet tos, ļaujiet tiem slīdēt caur pirkstiem. Ēdiet tos! Hi! Hi! Dzeriet tos! Ha! Ha!
Tobrīd man doma par dimantu ēšanu un dzeršanu likās tik jocīga, ka es sāku mežonīgi smieties. Manam piemēram sekoja pārējie, paši neapjēgdami kālab. No smiekliem vai plīsdami, stāvējām līdzās dārgakmeņiem, kas bija mūsu īpašums un ko pirms tūkstošiem gadu pacietīgie racēji bija sameklējuši milzīgajā bedrē tur, ārā, mums un ķēniņa Zālamana sen aizsaulē aizgājušais uzraugs, kura vārds, iespējams, bija lasāms uz vēl redzamajām vaska paliekām pie šķirsta vāka, bija šeit sanesis mums. Tos nedabūja ne Zālamans, ne Dāvids, ne da Silvestra, ne arī kāds cits. Tos dabūjām mēs. Mūsu acu priekšā zaigoja dimanti, kuru vērtība bija miljoniem mārciņu sterliņu, zelts un ziloņkauls tūkstošiem mārciņu vērtībā un tikai gaidīja, lai mēs tos aiznestu.
Mūsu smieklu lēkme beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies.
— Atveriet pārējos šķirstus, baltie cilvēki, — Gegūla ķērca. — Tajos noteikti ir vēl vairāk akmeņu iekšā. Ņemiet, cik sirds kāro, baltie pavēlnieki!
Tā pamudināti, mēs rāvām nost akmens vākus arī no abiem pārējiem šķirstiem, vispirms — un jāsaka, ka jutāmies kā svētuma zaimotāji, — atlauzdami zīmogus, kas tos noslēdza.