Žozē da Silvestra.»
Kad biju beidzis lasīt un parādīju kartes kopiju, ko bija zīmējusi vecā portugāļa vārgā roka ar paša asinīm tintes vietā, iestājās dziļš klusums. Mani klausītāji bija pārsteigti.
— Jā, — beidzot ieteicās kapteinis Guds, — divas reizes esmu apbraukājis apkārt pasaulei un iegriezies gandrīz visās ostas,
bet, lai mani pakar, ja kādreiz man nācies dzirdēt vai lasīt, jāsaka, tādu izdomājumu.
— Jā, dīvains stāsts, mister Kvotermein, — sers Henrijs savukārt piebilda. — Ceru, ka nedzenāt ar mums jokus. Zinu, ka dažreiz tā mēdz apmānīt zaļknābjus.
— Ja jūs tā domājat, ser Henrij, tad labāk tūlīt izbeigsim visas runas, — es saniknots teicu, bāžot papīru atpakaļ kabatā un slie- damies kājās, lai ietu projām. Man nepatīk, ja mani pielīdzina tiem stulbeņiem, kas uzskata par asprātīgu sameloties un allaž dižojas iebraucēju priekšā ar neparastiem mednieku stāstiem, kuri patiesībā nekad nav notikuši.
Sers Henrijs uzlika lielo roku man uz pleca.
— Sēdieties, mister Kvotermein, — viņš ierunājās, — un piedodiet. Skaidrs, ka jūs negribat mūs mānīt. Taču stāsts bija tik neparasts, ka gandrīz nevarēju tam noticēt.
— Jūs redzēsiet īsto karti un dokumentu, kad aizbrauksim uz Dērbanu, — es noteicu, mazliet nomierinājies. Patiesi, pārdomājot stāstīto, kas likās tīri vai neticams, sapratu, ka seram Henrijam bija visas tiesības apšaubīt manu godīgumu. — Bet es vēl nekā neesmu teicis par jūsu brāli. Pazinu viņa kalpu Džimu, kas kopā ar viņu devās ceļojumā. Tas bija ļoti prātīgs iezemietis, dzimis bečuānis un labs mednieks. Redzēju Džimu torīt, kad misters Nevils gatavojās braukt projām. Puisis stāvēja pie maniem ratiem un uz dīseles grieza tabaku pīpei.
«Džim,» es teicu, «kurp tad jūs tā taisāties? Uz ziloņu medībām?»
«Nē, bās*,» viņš atbildēja, «mēs gribam meklēt kaut ko daudz vērtīgāku par ziloņkaulu.»
«Kas gan tas varētu būt?» es, ziņkārības mudināts, iejautājos. «Zelts, vai?»
«Nē, bās, vēl kaut kas vērtīgāks par zeltu.» Un viņš pasmīnēja.
Vairāk es nevaicāju, tālab ka negribēju likties ziņkārīgs un līdz ar to zaudēt savu cieņu. Taču viņa vārdi mani samulsināja.
Džims beidza griezt tabaku.
«Bās,» viņš izgrūda.
Es likos viņu nedzirdam.
«Bās,» viņš atkārtoja.
«Nu, puis, kas ir?» es atsaucos.
«Bās, mēs dodamies pēc dimantiem.»
«Pēc dimantiem? Bet tad taču jūs braucat pa nepareizu ceļu, — jums vajadzēja griezties uz Dimantu lauku pusi.» «Bās, vai tev gadījies kādreiz dzirdēt par Suleimana kalniem?»
«Ir gan gadījies.»
«Vai esi dzirdējis stāstām, ka tur esot dimanti?»
«Esmu dzirdējis kaut kādas muļķīgas pļāpas, Džim.»
«Tās nav pļāpas, bās. Reiz es pazinu sievieti, kas kopā ar bērnu bija atnākusi no turienes un aizkūlusies līdz Natalai. Viņa pati man stāstīja par to. Tagad viņa jau mirusi.»
«Tavs kungs kļūs par laupījumu maitas putniem, Džim, ja viņš neatteiksies no nodoma aiziet līdz Suleimana zemei. Jā, un tu arī, ja vien tie atradīs kaut ko knābājamu tavā nevienam nevajadzīgajā vecajā ģindenī.»
Viņš nosmīnēja.
«Var jau būt, bās! Bet cilvēkam taču ir jāmirst. Un man pašam gribētos izmēģināt laimi jaunā vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te drīz būs izmedīti visi ziloņi.»
«Uzklausi mani, puis,» es iekaisu. «Labāk pagaidi, kamēr nāve saķers tevi pie dzeltenās rīkles, paklausīsimies, kādu meldiņu tad tu vilksi.»
Pusstundu vēlāk redzēju, ka Nevila furgons devās ceļā. Pēc īsa brīža Džims skriešus metās atpakaļ un pieskrēja man klāt.
«Bās,» viņš ierunājās, «negribēju aizbraukt, neatvadījies no tevis, tāpēc ka droši vien tev ir taisnība: mēs nekad neatgriezīsimies.»
«Tātad tavs saimnieks patiesi sataisījies uz Suleimana kalniem, Džim, vai arī tu melo?»
«Nē,» atbildēja Džims, «tas ir tiesa. Saimnieks teica, ka viņam par katru cenu jāiegūst vai vismaz jāmēģina iegūt bagātība, un kāpēc lai viņš nepamēģinātu kļūt bagāts ar dimantu palīdzību.»
«Pagaidi mazliet, Džim,» es lūdzu, «še tev zīmīte, ko nodot saimniekam, bet apsoli man atdot to viņam tikai tad, kad būsiet sasnieguši Injati.» (Tas bija apmēram simt jūdžu no šejienes.)
«Labi,» viņš atteica.
Es paņēmu gabaliņu papīra un uzrakstīju: «Lai tas, kas dosies turp … kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš.»
«Nu tad, Džim,» es teicu, «kad atdosi šo zīmīti saimniekam, pasaki, ka stingri jāseko šim padomam. Iegaumē, ka tev nevajag tūlīt atdot viņam šo papīriņu, tāpēc ka es negribu, lai viņš grieztos atpakaļ un sāktu man uzdot jautājumus, uz kuriem man nav nekādās patikas atbildēt. Bet tagad ej, dīkdieni, rati jau gandrīz izzuduši skatienam.»
Džims paņēma zīmīti un aizmetās pakal furgonam. Tas tad arī būtu viss, ko es zinu par jūsu brāli, ser Henrij. Bet es ļoti bai- dos, ka …
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs mani pārtrauca, — es meklēšu savu brāli. Dzīšu viņa pēdas līdz Suleimana kalniem, bet, ja būs nepieciešams, arī vēl tālāk. Iešu, kamēr atradīšu viņu vai arī līdz būšu pārliecinājies, ka viņš gājis bojā. Vai jūs nāksiet man līdzi?