Pēc brīža Guds pārstāja kliegt un atgriezās, juzdams tik stipras slāpes, ka viņam vajadzēja padzerties. Nospriedām vairāk nekliegt, jo kliegšana nodarīja zaudējumus mūsu niecīgajam ūdens krājumam.
Atkal apsēdāmies, atspiedāmies pret šķirstiem, kas bija pilni ar nevienam nevajadzīgiem dimantiem, un sēdējām tā mokošā bezdarbībā. Mūsu stāvoklī tas bija vissmagākais. Atzīšos, es devu vaļu izmisumam — noliecis galvu uz sera Henrija platā pleca, sāku raudāt. Man liekas, ka arī Guds, kas sēdēja otrajā pusē, rija asaras, vienlaikus aizsmakušā balsī lamādams sevi par šādu vājību.
Cik gan krietns un drosmīgs bija sers Henrijs! Ja mēs būtu divi pārbiedēti bērni un viņš mūsu aukle, arī tad šis lielais vīrs nevarētu izturēties pret mums maigāk. Aizmirsdams pats sevi, viņš darīja visu, lai kaut mazliet nomierinātu mūsu iedragātos nervus. Viņš stāstīja mums par cilvēkiem, kuri arī bija nonākuši līdzīgos apstākļos un brīnumainā kārtā izglābušies no bojā ejas. Tā kā šādi stāsti nespēja mūs uzmundrināt, viņš sāka runāt par to, ka mūsu stāvoklis tikai paātrinās neizbēgamo galu, kas gaida visus cilvēkus. Viņš mierināja mūs, ka viss ātri beigsies un ka bada nāve ir žēlsirdīga (lai gan tas nav tiesa).
Pēc tam viņš mazliet citādā tonī, kā jau reiz biju no viņa dzirdējis, ieteica mums paļauties augstākās varas žēlastībai. Es tad arī ar lielu prieku sekoju viņa padomam.
Lielisks ir sera Henrija raksturs — tik mierīgs un stiprs.
Pēc nakts tāpat aizvilkās diena, ja vien iespējams lietot šos vārdus, kad runa ir par vienu vienīgu nepārtrauktu dziļu nakti. Kad uzrāvu sērkociņu, lai palūkotos, cik pulkstenis, izrādījās, ka ir septiņi.
Mēs vēlreiz ieēdām un padzērām, un šai brīdī man iekrita prātā negaidīta doma.
— Kā tas nākas, — es iesāku, — ka gaiss šeit visu laiku paliek svaigs! Te ir smacīgi un smagi, taču gaiss ir svaigs.
— Patiešām, — Guds iesaucās, pielēkdams kājās, — man tas nemaz neienāca prātā! Gaiss nevar izspiesties cauri akmens durvīm, jo tās ir tik blīvas, cik nu vien blīvas kādas durvis var būt. Gaisam tātad ir no kaut kurienes jāpieplūst. Ja tas šeit neieplūstu, mēs jau būtu nosmakuši, te ienākot. Nāciet pameklēsim!
Sis vājais cerību stars radīja brīnumainu pārmaiņu. Pēc mirkļa, nometušies četrrāpus, mēs visi rūpīgi taustījām klinti, lai atrastu kaut niecīgāko vilkmi. Pēkšņi mans spars apsīka, jo roka bija sataustījusi kaut ko aukstu. Tā bija nabaga "Fulatas sastingusi seja.
Mūsu meklējumi turpinājās vairāk par stundu, līdz beidzot mēs ar seru Henriju pārtraucām tos, galīgi izmisuši un pamatīgi cietuši, jo tumsā pastāvīgi atdūrāmies ar pieri te pret ziloņu ilkņiem, te pret šķirstiem, te pret sienām. Turpretī Guds joprojām ņēmās meklēdams un, cenzdamies būt mundrs, apgalvoja, ka meklēt tomēr ir labāk nekā nīkt bezdarbībā.
— Paklausieties, puiši, — viņš pēkšņi ierunājās tādā kā aizžņaugtā balsī, — panāciet šurp!
Mēs, protams, itin veikli aizrāpāmies pie viņa.
— Kvotermein, pielieciet savu roku tur, kur es turu savējo. Vai jūs jūtat kaut ko?
— Man liekas, ka no apakšas te plūst gaiss.
— Un tagad paklausieties. — Viņš piecēlās, piecirta kāju, un cerības liesma uzplauka mūsu sirdīs: apakšā skanēja tukšums.
Trīsošiem pirkstiem uzrāvu sērkociņu. Man to vairs bija atlikuši tikai trīs. Ieraudzījām, ka atrodamies telpas vistālākajā stūrī un acīmredzot tāpēc iepriekšējos mokošajos meklējumos ne reizi nebijām uzgājuši šo vietu, kurai apakšā neapšaubāmi bija tukšums. Kamēr dega sērkociņš, uzmanīgi pētījām grīdu. Blīvajā akmenī pamanījām salaidumu un — goda vārds! — tur grīdas virsmas līmenī rēgojās akmens gredzens. Neizdvesām ne vārda, jo bijām pārāk uztraukti un mūsu sirdis, cerību spārnotas, tik mežonīgi dauzījās, ka nespējām parunāt.
Gudam bija nazis, bet naža mugurā — āķis, ar kuru mēdz izvilkt zirga nagā iestrēgušos akmentiņus. Viņš atvāza nazi un centās aizķert gredzenu. Pēc lielām pūlēm Gudam izdevās pabāzt āķi zem gredzena un viņš cēla, ļoti uzmanīgi, jo baidījās nolauzt āķi. Gredzens sakustējās. Tā kā tas bija no akmens, tad, nogulējis neizkustināts vairākus gadsimtus, tas tomēr nebija tik cieši iegūlis kā tad, ja būtu bijis no dzelzs. Drīz vien gredzens stāvēja stāvus. Tad Guds iebāza gredzenā rokas un sāka to raustīt no visa spēka. Taču akmens nekustējās.
— Ļaujiet man pamēģināt, — es nepacietīgi ierunājos, jo akmens atradās tieši telpas kaktā un tāpēc diviem vienlaikus pieķerties pie gredzena nebija iespējams. Satvēru gredzenu un vilku, bet velti.
Pēc tam tikpat veltīgi izmēģinājās sers Henrijs.
Guds vēlreiz izskrāpēja ar āķi visu plaisu, pa kuru plūda gaiss.
— Un tagad, Kērtis, — viņš sacīja, — ķerieties pie darba. Vajadzēs krietni papūlēties, bet jums ir tik daudž spēka kā diviem. Pagaidiet! — Un Guds, noņēmis savu melna, izturīga zīda auduma lakatiņu, kuru viņš, kā jau cilvēks, kas rūpējas par savu ārieni, joprojām nēsāja apsietu ap kaklu, izvēra to cauri gredzenam. — Kvotermein, ķerieties Kērtisam ap vidu un, kad nokomandēšu, velciet, cik jaudas. Nu!
Sers Henrijs sasprindzināja visus savus milzīgos muskuļus, un ar visu spēku, ko vien daba mums devusi, likāmies klāt ari mēs ar Gudu.
— Velciet! Velciet! Gredzens padodas! — elsa sers Henrijs, un es dzirdēju, kā nobrikšķ viņa varenās muguras muskuļi.
Atskanēja troksnis, it kā kaut kas atdalītos, tad ieplūda spēcīga gaisa straume — un mēs visi gulējām augšpēdus uz grīdas ar lielu akmens plāksni virsū. To bija paveicis sera Henrija milzu spēks, un, liekas, muskuļu spēks nebija vēl nekad nesis tādu svētību.