— Uzraujiet sērkociņu, Kvotermein, — sers Henrijs teica, līdzko bijām piecēlušies un atguvuši elpu. — Uzmanīgi!
Sērkociņa gaismā — lai slavēts dievs! — ieraudzījām akmens kāpņu pirmo pakāpienu.
— Ko tagad darīsim? — Guds iejautājās.
— Skaidrs taču, kāpsim lejā pa šīm kāpnēm un paļausimies liktenim.
— Pagaidiet! — sers Henrijs teica. — Kvotermein, paķeriet atlikušo biltongu un ūdeni, — tie var mums noderēt.
Taustīdamies sāku virzīties atpakaļ uz to vietu, kur pirmāk sēdējām, atspiedušies pret šķirstiem, un pa ceļam man kaut kas iešāvās prātā. Pēdējās divdesmit četrās stundās mēs par dimantiem bijām gandrīz piemirsuši, jo, patiesi, iedomājoties, kādas nepatikšanas tie mums sagādājuši, kļuva vai nelabi, bet es tomēr nolēmu, ka nekaitētu iebāzt kabatā pāris akmeņu tam gadījumam, ja mums kādreiz izdosies izkļūt no šīs šausmīgās alas. Tāpēc iegrūdu roku pirmajā šķirstā un piepildīju ar dārgakmeņiem visas savu. veco mednieka svārku izmantojamās kabatas, kā pašus beidzamos paķerdams — un tā bija laimīga doma — pāris riekšavu lielo akmeņu no trešā šķirsta.
— Paklausieties, draugi, — es uzsaucu, — vai jūs nepaņemsiet līdz kādu drusku dimantu? Es piebāzu visas kabatas.
— Jupis būtu parāvis šos dimantus! — sers Henrijs atsaucās. — Ceru, ka nekad vairs neredzēšu nevienu pašu no tiem.
Guds nemaz neatbildēja. Manuprāt, viņš atvadījās no mirušās meitenes, kas tik ļoti viņu bija mīlējusi.
Tev, manu lasītāj, kad tu mierīgi sēdi mājā un domā par milzīgo, patiesi neizmērojamo bagātību, var likties dīvaini, ka mēs to tā atstājām. Bet esmu pārliecināts, ja tev pašam būtu bijis jāpavada kādas divdesmit astoņas stundas līdzīgā vietā gandrīz bez ēšanas un dzeršanas, arī tev negribētos apgrūtināt sevi ar dimantiem pirms nokāpšanas neizpētītos zemes dziļumos neprātīgā cerībā izbēgt no mokošas nāves. Ja man nebūtu kļuvusi par otro dabu ieraža nekad neatstāt to, kas var noderēt, ja ir kaut vismazākā
iespēja aiznest to līdz, esmu pārliecināts, ka nebūtu papūlējies piepildīt savas kabatas.
— Nāciet, Kvotermein, — teica sers Henrijs, jau stāvēdams uz akmens kāpņu pirmā pakāpiena. — Mierīgi! Es eju pa priekšu.
— Kāpiet uzmanīgi, — tur apakšā var būt briesmīga bedre, — es piemetināju.
— Drīzāk gan tur varētu būt vēl viena telpa, — sers Henrijs noteica, lēnām kāpdams lejup un kāpjot skaitīdams pakāpienus.
Saskaitījis līdz piecpadsmit, viņš apstājās.
— Seit kāpnes beidzas, — viņš teica. — Paldies dievam! Man liekas, šeit ir eja. Kāpiet lejā.
Nākošais kāpa Guds, bet pēc viņa es. Kāpņu galā uzrāvu vienu no atlikušajiem diviem sērkociņiem. Tā gaismā redzējām, ka stāvam šaurā ejā, kas veda pa labi un pa kreisi taisnā leņķī no kāpnēm, pa kurām tikko bijām nokāpuši. Vairāk mums nekā neizdevās saskatīt, jo sērkociņš, apdedzinājis manus pirkstus, nodzisa. Nu bija jāizšķir grūtais jautājums — uz kuru pusi iet. Protams, nebija iespējams iepriekš paredzēt, ne kas tās bija par ejām, ne arī uz kurieni tās veda, un tomēr pa vienu no tām mēs varējām nonākt drošībā, bet pa otru — aiziet nāvē. Stāvējām gluži apjukuši, līdz beidzot Guds piepeši iedomājās, ka tad, kad es uzrāvu sērkociņu, gaisa vilkme ejā nolieca liesmu pa kreisi.
— Iesim pretī gaisa straumei, — viņš teica. — Gaiss pieplūst no āra, nevis otrādi.
Mēs piekritām un, ar roku taustīdamies gar sienu, iekams spērām kaut soli, uzmanīgi izmēģinādami pamatu, uzsākām savus briesmīgos meklējumus, attālinoties no nolādētās dārgumu glabātavas. Ja tur kādreiz nokļūtu dzīvs cilvēks, lai gan es domāju, ka tas nenotiks, tad pierādījumam, ka mēs tur tikām bijuši, viņš atradīs vaļējos šķirstus ar dārgakmeņiem, tukšo lampu un nabaga Fulatas baltos kaulus.
Kad tā taustīdamies bijām nogājuši apmēram stundas ceturksni, eja pēkšņi asi nogriezās vai ari to šķērsoja otra eja. Gājām tālāk pa to, lai pēc kāda laika nogrieztos trešajā. Tā tas turpinājās vairākas stundas. Likās, ka esam iekļuvuši akmens labirintā, no kurienes nebija izejas. Protams, neņemos teikt, kas tās bija par ejām, bet mēs nolēmām, ka acīmredzot tās būs senās raktuvju galerijas, jo veda dažādos virzienos, liekas, sekojot rūdai. Tikai tā varējām izskaidrot eju lielo skaitu.
Beidzot apstājāmies, galīgi zaudējuši spēkus, un ar to pašu arī cerība atkāpās, liekot sirdij sažņaugties. Noēdām nožēlojamās bil- tonga atliekas un izdzērām pēdējo ūdens malku, jo mūsu rīkles bija kā kaļķu cepļi. Likās, ka mums izdevies izbēgt no nāves dārgumu glabātavas tumsā tikai tādēļ, lai sastaptu viņu šo eju tumsā.
Kad nu mēs tā stāvējām, atkal dziļi nomākti, man likās, ka mana dzirde uztvēra kādu skaņu, un es mudināju ari pārējos ieklausīties. Tā gan bija ļoti vāja un ļoti tāla, bet tomēr tā bija skaņa, klusa un urdzoša, jo arī sers Henrijs un Guds to sadzirdēja. Trūkst vārdu, lai aprakstītu svētlaimi, kas mūs pārņēma, kad pēc bezgalīgām pilnīgā nāves klusumā pavadītām stundām mūsu ausis saklausīja šo skaņu.
— Zvēru pie debess, tur tek ūdens! — noteica Guds. — Ejam!
Un mēs atkal sākām iet tanī virzienā, no kurienes bija dzirdama
klusā urdzēšana, tāpat kā iepriekš pieturoties pie klints sienām. Jo tālāk gājām uz priekšu, jo skaņa bija labāk sadzirdama, līdz klusumā tā mums sāka likties ļoti skaļa. Uz priekšu, aizvien uz priekšu, un nu mēs skaidri dzirdējām strauji tekoša ūdens troksni. Un tomēr, kā gan tekošs ūdens varēja gadīties šeit, zemes dzīlēs? Tagad jau mēs bijām pavisam tuvu ūdenim, un Guds, kas gāja pirmais, dievojās, ka viņš jūtot ūdens smaržu.