— Ejiet uzmanīgi, Gud, — sers Henrijs teica, — laikam vairs neesam tālu no tā.
Plunkš! atskanēja šļakstiens, un Guds iekliedzās. Viņš bija iekritis ūdenī.
— Gud! Gud! Kur jūs esat? — mēs aurojām, nobijušies līdz nāvei.
Mums par milzīgu atvieglinājumu, atbildei atskanēja Guda sēcošā balss:
— Viss kārtībā, es pieķēros pie klints. Iededziet sērkociņu, lai zinu, kur jūs esat.
Es steigšus uzrāvu pēdējo sērkociņu. Tā vājajā mirgā redzējām melnu ūdeni, kas tecēja mums tieši pie pašām kājām. Nevarējām saskatīt, cik plata ir šī upe, bet mazliet tālāk pamanījām tumšu stāvu — tur mūsu biedrs turējās pie klints izciļņa.
— Sagatavojieties, lai varētu mani izvilkt! Man vajadzēs peldēt pie jums! — sauca Guds.
Pēc tam izdzirdām šļakstienus un varena cīniņa skaņas. Vēl mirklis — un Guds bija sakampis sera Henrija pastiepto roku. Izvilkām viņu sausumā.
— Goda vārds, — viņš izgrūda, kampdams gaisu, — es biju par matu no nāves. Ja es nepagūtu pieķerties pie šīs klints un nemācētu peldēt, būtu pagalam. Straume ir tāda, ka var vai dzirnavu ratus griezt, un es nejutu zem kājām dibenu.
Bija skaidrs, ka šī nav īstā eja, tāpēc, kad Guds bija mazliet
atvilcis elpu, mēs visi padzērāmies, cik sirds kāroja, pazemes upes ūdeni, kas bija svaigs un gards, nomazgājām, kā nu varējām2 netīrumus no sejām, kuras sen nebija ūdeni redzējušas, un pēc tam atstājām šīs Āfrikas Stiksas [55] krastus, lai atgrieztos pa eju atpakaļ. Guds, no kura slapjā apģērba nepatīkami pilēja ūdens, gāja pa priekšu. Beidzot nonācām līdz vietai, kur pa labi atzarojās otra eja.
— Nu ko tad vairāk, jānogriežas uz to pusi, — gurdi teica sers Henrijs. — Seit visi ceļi ir vienādi. Varam tikai iet, līdz krītam.
Lēnām un ilgi, ilgi mēs meimurojām pa šo jauno eju, tikko vilkdami kājas. Tagad pirmais gāja sers Henrijs.
Pēkšņi viņš apstājās, un tumsā mēs uzgrūdāmies viņam virsū.
— Skatieties! — viņš čukstēja. — Es laikam jūku prātā, vai arī patiešām tur ir gaisma?
Mēs cieši ieskatījāmies tumsā. Jā, tur, tur labi tālu priekšā patiesi rēgojās neskaidrs blāvs gaismas plankums, ne lielāks par lauku mājas loga rūti. Gaisma bija tik vāja, ka vienīgi mūsu acis, ilgu laiku neredzējušas nekā cita kā vien tumsu, spēja to saskatīt.
Cerība lika aizrauties elpai, un mēs steidzāmies uz priekšu. Pēc piecām minūtēm visas mūsu šaubas bija galīgi izkliedētas — patiesi tas bija vājas gaismas plankums. Vēl mirklis, un mums uzvēdīja īsta svaiga gaisa pūsma. Cīnījāmies uz priekšu. Pēkšņi eja kļuva šaurāka, un sers Henrijs nometās četrrāpus. Eja joprojām turpināja sašaurināties, līdz beidzot līdzinājās prāvai lapsas alai, tikai tagad, ievērojiet, tā bija izrakta zemē, — klints bija beigusies.
Milzīga piepūle, neganta spraukšanās — un sers Henrijs bija laukā no alas, pēc viņa Guds un tad es. Svētītas zvaigznes mirdzēja virs mūsu galvām, un nāsis sajuta smaržīgo gaisu. Pēc tam augsne mums zem kājām negaidot iegrima, un mēs visi trīs kūleņu kūleņiem sākām ripot lejā pāri zālei un krūmājiem pa mīkstu, mitru zemi.
Man kaut kur izdevās pieķerties, un es apstājos. Apsēdies es jautrā balsī iekliedzos, cik jaudas. Tepat tuvumā, mazliet zemāk, kur nelielā līdzenumiņā bija beigušies sera Henrija mežonīgie auļi, atskanēja viņa atbildes kliedziens. Aizrāpos līdz viņam un redzēju, ka viņš bija neskarts, lai gan knapi spēja elpot. Pēc tam ņēmāmies meklēt Gudu. Turpat netālu viņu ari atradām — kapteinis bija iestrēdzis kādā sakņu staklē. Viņš bija dūšīgi sapluinīts, taču drīz vien atjēdzās.
Apsēdāmies zālē, un lūzums, kāds iestājās pēc visa pārdzīvotā, bija tik spēcīgs, ka, man patiesi liekas, mēs pat apraudājāmies aiz
prieka. Mums bija laimējies izbēgt no šī briesmīgā apakšzemes cietuma, kas gandrīz bija kjuvis par mūsu kapu. Jādomā, kāds žēlsirdīgs augstāks spēks aizvadīja mūsu soļus uz šakāļa alu tur, kur beidzās eja (tāpēc ka acīmredzot tā tiešām bija ala). Un rau, virs kalniem ausma, ko vairs nebijām cerējuši ieraudzīt, sarka rožu sārtumā.
Drīz vien pāri kalnu nogāzēm pārslīdēja pelēkā rīta gaisma. Atklājām, ka atrodamies milzīgās bedres dibenā vai, drīzāk, tuvu tās dibenam pie ieejas alā, kur sākām savu ceļu kopā ar Gegūlu. Jau varējām saskatīt triju bedres malā sēdošo kolosu neskaidros apveidus. Skaidrs, ka briesmīgās ejas, pa kurām klejojām naktī, kas mums šķita mūžgara, kaut kādā veidā sākotnēji bijušas savienotas ar milzīgajām dimantu raktuvēm. Runājot par pazemes upi tur kalna dziļumā, jāsaka, ka dievs vien zina, kas tā tāda bija un uz kurieni vai no kurienes tā vēla savus ūdeņus. Vismaz man nav nekādas intereses izsekot tās tecējumam.
Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks. Tagad jau varējām saredzēt cits citu, un jāatzīstas, ka ne līdz tam, ne arī pēc tam man nav nācies vērot skatu, kādu sniedzām mēs torīt. Vaigi mums bija iekrituši, acis dziļi iegrimušas dobumos, paši no galvas līdz kājām bijām putekļu, dubļu, zilumu un skrambu klāti. Sejas vēl pauda ilgstošās šausmas no draudošās nāves. No šāda skata varētu nobīties pati dienas gaisma. Un tomēr Guda monoklis tikpat svinīgi kā aizvien turējās acī. Šaubos, vai viņš kaut reizi to tika izņēmis. Ne tumsa, ne izpeldēšanās pazemes upē, ne straujais lejupceļš pa nogāzi nevarēja kapteini š_ķrrt no monokļa.
Drīz cēlāmies kājās, jo baidījāmies, ka no ilgākas sēdēšanas locekļi kļūs stīvi, un sākām lēnītēm, jo ikviens solis sagādāja mums sāpes, rāpties augšup pa milzīgās bedres slīpajām malām. Vairāk nekā stundu neatlaidīgi rausāmies uz augšu pa zilo mālu, pieķeroties pie saknēm un zāles, kas to sedza.