Beidzot bijām laukā un stāvējām uz Lielā ceļa pie bedres pretī trim milzu tēliem.
Simt jardu attālumā ceļa malā dažu būdu priekšā dega ugunskurs, kuram apkārt bija nometušies cilvēki. Devāmies uz to pusi, cits citu balstīdami un ik pēc dažiem soļiem apstādamies. Pēkšņi viens no cilvēkiem pieslējās kājās, bet, pamanījis mūs, metās zemē, bailēs kliegdams.
— Infadūs, Infadūs! Tie esam mēs, tavi draugi, — mēs saucām.
Viņš piecēlās un sāka skriet mums pretī, blenzdams šausmu pilnām acīm un bailēs trīcēdams.
— Ak, mani pavēlnieki! Mani pavēlnieki! Jūs patiešām esat atgriezušies no miroņiem! Atgriezušies no miroņiem!
Un vecais karavīrs nokrita mūsu priekšā zemēt apkampa sera Henrija ceļus un no prieka sāka skaļi raudāt.
XIX nodaļa PALIEC SVEIKS, IGNOSI
Kopš tā neaizmirstamā rīta bija pagājušas desmit dienas, un mēs atkal bijām savā vecajā mājoklī Lū. Dīvaini, bet jāteic, ka mēs pēc drausmīgā piedzīvojuma bijām gandrīz vai pilnīgi atspirguši, vienīgi mani sariem līdzīgie mati, kad es iznācu no alas, bija kļuvuši apmēram par trim toņiem baltāki, nekā man tur ieejot, un Guds pēc Fulatas nāves, kas viņam bija stipri ķērusies pie sirds, likās stipri pārvērties. Es gan, apsverot šo notikumu no gados vecāka, daudz pieredzējuša cilvēka viedokļa, nāku pie pārliecības, ka viss izvērsies par labu, jo citādi noteikti rastos sarežģījumi. Nabadzīte nebija parasta iezemiešu meitene, viņa bija ļoti skaista, es pat teiktu, cēla un ar diezgan asu prātu. Taču nekāds skaistums un nekāds prāta asums nespētu viņas saistīšanos ar Gudu padarīt par vēlamu, jo, kā viņa pati teica: «Tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno.»
Man nemaz nav jāsaka, ka mēs vairs netikām iegājuši ķēniņa Zālamana dārgumu glabātavā. Atguvušies no noguruma, pie tam, lai atgūtos, bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas, mēs nokāpām gan milzīgajā bedrē, cerēdami atrast alu, pa kuru bijām izkļuvuši ārā no kalna dzīlēm, taču mūsu meklējumi bija nesekmīgi. Pirmkārt, bija lijis lietus un aizskalojis mūsu pēdas, bet bez tam milzīgās bedres nogāzes bija skudrulāču un citu dzīvnieku alu pilnas. Nebija ko domāt uzminēt, kurai no šīm alām mums jābūt pateicīgiem par savu izglābšanos. Iepriekšējā dienā pirms atgriešanās uz Lū vēlreiz apskatījām stalaktītu alas brīnumus un, kāda dīvaina nemiera mudināti, pat iegājām arī Nāves mājoklī. Paejot zem baltās Nāves šķēpa, mēs ar sajūtu, kuru es nepavisam nespētu aprakstīt, ilgi skatījāmies uz klints sienu, kas bija aizsprostojusi mums ceļu uz glābiņu, un domājām par neizmērojamiem dārgumiem aiz šīs sienas, par noslēpumaino veceni, kura gulēja sašķaidīta zem tās, un par daiļo meiteni, kam šī siena bija kļuvusi par kapeņu durvīm. Es saku — skatījāmies uz «klints sienu», jo, lai kā arī meklējām, mums neizdevās atrast ne pēdas no paceļamo durvju savienojuma vietām. Nespējām atklāt ari noslēpumaino mehānismu, kas spētu tās iedarbināt, lai gan noņēmāmies kādu stundu, tā ka tagad tas zudis uz mūžiem. Bez šaubām, tas bija kāds apbrīnojams mehānisms, masīvs un tomēr neizdibināmi vienkāršs, tipisks laikmetam, kas to radījis. Es šaubos, vai otrs tāds ir atrodams visā pasaulē.
Galu galā sapīkuši atmetām ar roku tālākajiem mēģinājumiem. Pat ja akmens masa piepeši mūsu acu priekšā paceltos, mēs diezvai saņemtu dūšu, pārkāptu pāri sakropļotajām Gegūlas mirstīgajām atliekām un vēlreiz ieietu dārgumu glabātavā, lai arī mums būtu pilnīga un noteikta pārliecība, ka kļūsim par neierobežota daudzuma dimantu īpašniekiem. Un tomēr es varēju vai raudāt, iedomājoties, ka jāatstāj visi šie dārgumi, droši vien lielākie, kādi pasaules pastāvēšanas laikā savākti vienuviet. Taču nekas nebija līdzams. Vienīgi dinamīts varēja izlauzt ceļu blīvajā piecas pēdas biezajā klintī. Un tā mēs pametām šo vietu. Iespējams, ka kādā tālā nezināmā gadsimtā laimīgāks pētnieks nejauši atklās šo «Sēžam, atveries!» [56] un pārplūdinās pasauli ar dārgakmeņiem. Es gan šaubos par to. Man nez kāpēc liekas, ka dārgakmeņiem, kuru vērtība skaitāma daudzos miljonos mārciņu sterliņu un kuri atrodas trīs akmens šķirstos, nekad nebūs lemts rotāt zemes skaistuļu kaklus. Tie paliks tur līdz visu dienu galam Fulatas kaulu sabiedrībā.
Ar vilšanās nopūtu atstājām šo vietu un nākošajā dienā devāmies atpakaļ uz Lū. Just vilšanos no mūsu puses bija liela nepateicība, tālab ka — lasītājs jau droši vien atceras —, pirms atstājām savu cietumu, man iekrita prātā laimīgā doma katram gadījumam piebāzt ar dimantiem savu veco medību svārku kabatas. Daudz dārgakmeņu izbira, kad ripojām lejup pa bedres nogāzi, turklāt pazudušo skaitā bija prāvākā daļa lielo dimantu, kurus biju sastūķējis pašā virsū. Bet arī tā dārgakmeņu bija ļoti daudz, ieskaitot astoņpadsmit lielos akmeņus, kuri ikviens svēra apmēram no trīsdesmit līdz simt karatu. Jā, manos vecajos mednieka svārkos vēl bija diezgan dārgumu, lai padarītu mūs visus ja nu ne tīri par miljonāriem, tad vismaz par ārkārtīgi bagātiem cilvēkiem un lai katram vēl paliktu tik daudz dārgakmeņu, ka iznāktu trīs labākās kolekcijas Eiropā. Tātad nevar teikt, ka mums pavisam nebūtu veicies.
Kad nonācām Lū, mūs ļoti sirsnīgi uzņēma Ignosi, kuru atradām sveiku un veselu. Viņš bija visai aizņemts, nostiprinot savu varu un pārkārtojot pulkus, kuri bija visvairāk cietuši lielajā kaujā ar Tvālu.