Elpu aizturējis, viņš klausījās mūsu brīnumainajā stāstā, bet, izdzirdis par Gegūlas briesmīgo galu, kļuva domīgs.
— Panāc šurp, — viņš pasauca vecvecu indunu (padomnieku), kas kopā ar citiem sēdēja lokā ap valdnieku, taču tik tālu no mums, ka mūsu saruna viņu ausīm nebija dzirdama.
Vecais vīrs piecēlās, tuvojās mums, sveica valdnieku un apsēdās.
— Tu esi vecs, — Ignosi teica.
— Esmu gan, valdniek, mans pavēlnieki
— Saki, vai bērna gados tu pazini Gegūlu, burvju mednieci?
— Kā ne, valdniek, mans pavēlniek, pazinu!
— Kāda viņa bija tolaik, vai jauna, līdzīgi tev?
— Nebija vis, valdniek, mans pavēlniek! Viņa bija tāda pati kā šodien, — veca, krunkaina, ļoti neglīta un ļaunuma pilna.
— Viņas vairs nav. Viņa ir mirusi.
— Tā. Ak, valdniek! Tad mūsu zeme ir atbrīvojusies no lāsta.
— EJ'
— Kuum! Es aizeju, ak, melnais kucēn, kas pārkodis veca suņa rīkli! Kuum!
— Jūs redzat, mani brāļi, — Ignosi teica, — tas bija noslēpumains radījums, un es esmu priecīgs, ka viņa ir pagalam. Viņa bija lēmusi jums nāvi šai tumšajā alā, bet pēc tam varbūt būtu atradusi kādu līdzekli, lai nogalinātu mani, tāpat kā kādreiz atrada līdzekli, kā nogalināt manu tēvu, lai viņa vietā apsēdinātu tronī Tvālu, kas vecās sirdij bija mīļš. Tagad turpiniet savu stāstu, jo tādu vēl nav dzirdējis neviens!
Izstāstījis viņam par mūsu izglābšanos, es, kā jau mēs visi trīs bijām nolēmuši, izmantoju gadījumu, lai pateiktu Ignosi par mūsu nodomu atstāt Kukuāņu zemi.
— Un tagad, Ignosi, pienācis laiks mums atvadīties no tevis, lai vēlreiz mēģinātu nokļūt savā zemē. Bet iegaumē, Ignosi, tu atnāci šurp kopā ar mums kā kalps, un tagad mēs atstājam tevi kā varenu valdnieku. Ja tavā sirdī mīt pateicības jūtas pret mums, tad nekad neaizmirsti rīkoties tā, kā tu mums solīji. Esi taisnīgs valdnieks, cienī likumu un nelem nevienu nāvei bez iemesla. Tad tu vadīsi savas dienas labklājībā. Vai rīt, kad ausīs gaisma, tu, Ignosi, nedosi mums karavīru vienību, kas palīdzēs mums pāriet pāri kalniem? Vai ne tā, valdniek?
Ignosi aizklāja seju ar rokām un kādu brīdi klusēja.
— Mana sirds sāp, — viņš beidzot ierunājās. — Jūsu vārdi salauza manu sirdi. Ko esmu jums nodarījis, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ka jūs pametat mani nelaimīgu? Jūs stāvējāt man līdzās nemieru un kaujas laikā, vai patiesi jūs mani pametīsiet
miera un uzvaras dienā? Ko jūs vēlaties? Sievas? Izvēlieties jebkuru no manas zemes. Vietu, kur apmesties? Paraugieties — visa zeme, cik tālu sniedz acs, pieder jums. Mājas, kādās dzīvo baltie cilvēki? Jūs iemācīsiet manu tautu, kā tās ceļamas. Lopus, lai jums būtu gaļa un piens? Ikviens precētais vīrs atvedīs jums pa vērsim vai govij. Zvērus medībām? Vai tad pa maniem mežiem nestaigā ziloņi, un vai upeszirgi nesnauž niedrājā? Varbūt jūs alkstat cīņas? Mani pulki gaida jūsu pavēles. Ja es varu jums dot vēl kaut ko, es došu arī to.
— Nē, Ignosi, mums nekā no tā visa nevajag, — es atbildēju. — Mēs gribam sameklēt savas īstās mājas.
— Tagad es saprotu, — sarūgtināts sacīja Ignosi, un viņa acis iezibsnījās, — tie ir mirdzošie akmeņi, kurus jūs mīlat vairāk nekā mani, savu draugu. Jums nu ir akmeņi. Tagad jūs gribat atgriezties atpakaļ uz Natalu un doties pāri nemierīgajam, tumšajam ūdenim, lai pārdotu tos un kļūtu bagāti, kā to alkst ikviena baltā cilvēka sirds. Tad nu lai jūsu dēļ ir nolādēti šie akmeņi un lai nolādēts ir tas, kas viņus meklē. Lai Nāve nopļauj ikvienu, kura kāja spers soli Nāves mājoklī, meklējot šos akmeņus. Esmu runājis, baltie cilvēki. Jūs varat iet.
Es uzliku savu roku uz viņa rokas.
— Ignosi, — es teicu, — saki, vai tad, kad tu klejoji pa zulusu zemi, un vēlāk, kad dzīvoji starp baltajiem cilvēkiem Natalā, vai tad tava sirds neilgojās pēc tās zemes, par kuru tev bija stāstījusi māte? Pēc dzimtās zemes, kur tavas acis pirmoreiz skatīja gaismu un kur tu rotaļādamies vadīji savas bērnu dienas, pēc zemes, kas bija tava dzimtene?
— Jā, tas bija tā, Makumazān.
— Redzi, tā arī mūsu sirdis ilgojas pēc mūsu dzimtajām vietām.
Iestājās klusums. Kad Ignosi atkal ierunājās, viņa balss skanēja citādi.
— Es saprotu, ko nozīmē tavi vārdi, Makumazān. Kā aizvien tie ir gudri un saprātīgi. Tas, kas radis lidot, nemīl rāpot pa zemi. Baltais cilvēks nespēj dzīvot melnādaino cilvēku dzīvi. Jā, jums jāiet projām un jāatstāj mani ar sāpošu sirdi, jo man jūs būsiet tikpat kā miruši, tāpēc ka no turienes, kur būsiet jūs, mani nevar sasniegt nekādas vēstis.
— Bet uzklausiet mani, un lai mani vārdi kļūst zināmi visiem baltajiem cilvēkiem. Neviens baltais cilvēks vairs nepārnāks pāri kalniem, pat ja kādam no viņiem izdosies dzīvam nokļūt līdz tiem. Es necietīšu šeit tirgotājus ar viņu šautenēm un rumu. Mana tauta joprojām cīnīsies ar šķēpiem un dzers tikai ūdeni, tāpat kā to da- rija tās senči. Un es nepieļaušu, ka sludinātāji sētu viņu sirdīs bailes no nāves un saceltu manus ciltsbrāļus pret valdnieku, tā sagatavojot ceļu baltajiem cilvēkiem, kas vienmēr seko sludinātājiem. Ja kāds baltais cilvēks nonāks pie maniem vārtiem, es sūtīšu to uz turieni, no kurienes tas nācis. Ja viņu atnāks simts, es atstumšu tos atpakaļ. Ja atnāks karaspēks, es raidīšu pret to visus savus pulkus un tiem neizdosies gūt virsroku pār mani. Neviens cilvēks vairs nenāks šurp pēc mirdzošajiem akmeņiem, nē, — un pat ja tas būs vesels karaspēks, jo, ja viņi nāks, es sūtīšu pulku, kas aizbērs raktuves, nopostīs baltās kolonnas alās un pieblīvēs alas ar akmeņiem tā, lai neviens nevarētu pat tuvoties tām durvīm, par kurām jūs stāstījāt un kuru noslēpums ir zudis. Bet jums trim, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ceļš vienmēr būs atvērts, jo, raugi, nav neviena starp dzīvajiem, kas manai sirdij būtu dārgāks par jums.
Un jūs tomēr aiziesiet. Infadūss, mans tēvocis un mans padomnieks, ņems jūs pie rokas un kopā ar pulku pavadīs jūs. Es uzzināju, ka ir vēl otrs ceļš pāri kalniem, un viņš jums to parādīs. Palieciet sveiki, mani brāļi, drosmīgie baltie cilvēki. Nelūkojiet vairs tikties ar mani, tālab ka tas iet pāri maniem spēkiem. Bet ziniet, es izdošu pavēli, un tā tiks izsludināta no vieniem kalniem līdz otriem. Jūsu vārdi, Inkubu, Makumazān un Bugvan, būs līdzīgi mirušo valdnieku vārdiem, un, kas tos izrunās, tam jāmirst [57] . tā jūsu piemiņa dzīvos mūsu zemē mūžīgi.