Un nu ejiet, iekams manas acis līdzīgi sievietes acīm nav sākušas liet asaras. Kādreiz, kad jūs atskatīsieties uz noieto dzīves ceļu vai arī kad būsiet veci un sapulcēsieties, lai pasēdētu un pasildītos pie uguns, jo saule jums jau vairs neliksies silta, jūs atcerēsieties, kā mēs stāvējām plecu pie pleca lielajā kaujā, kuru jau iepriekš bija paredzējuši tavi gudrie vārdi, Makumazān, kā tu, Bugvan, vadīji aso ragu, kas triecās pret Tvālas sāniem, kamēr tu, Inkubu, stāvēji «Pelēko» rindās un vīri zem tava cirvja krita kā vārpas zem sirpja, līdz beidzot tu salauzi mežonīgā vērša (Tvālas) spēku un satrieci pīšļos viņa lepnumu. Palieciet sveiki uz mūžu, Inkubu, Makumazān un Bugvan, mani pavēlnieki un draugi!
Ignosi piecēlās. Dažus mirkļus viņš sirsnīgi raudzījās uz mums, tad apklāja galvu ar apmetņa stūri, lai apslēptu savu seju.
Klusēdami mēs aizgājām.
Nākošās dienas rītausmā atstājām LO. Mūs pavadīja vecais draugs Infadūss, kam šķiršanās no mums dziļi ķērās pie sirds, un «Bifeļu» pulks. Lai gan vēl bija ļoti agra rīta stunda, pilsētas galvena iela visā garumā bija ļaužu pilna. Kad pulka priekšgalā gajam garam, ļaudis sveica mūs tāpat kā valdnieku, bet sievietes svētīja mūs, jo bijām atsvabinājuši zemi no Tvālas, un meta mums zem kājām ziedus. t Tas viss bija ārkārtīgi aizkustinoši un nepavisam nelīdzinājās tam, ko parasti nākas redzēt, dzīvojot starp iezemiešiem.
Taču neizpalika arī visai uzjautrinošs atgadījums, par ko es gana nopriecājos, tālab ka tas noderēja par ieganstu, lai mazliet pasmietos.
īsi pirms tam, kad mums vajadzēja šķērsot pilsētas robežas, no pūļa iztecēja jauka, jauna meitene, turēdama rokā dažas brīnišķīgas lilijās, kuras viņa pasniedza Gudam (nez kāpēc kapteinis, liekas, viņām visām patika; manuprāt, monoklis un bārda, kas kuploja tikai uz viena vaiga, piešķīra tam šķietamu vērtību). Pēc tam meitene teica, ka viņai esot lūgums.
— Runā.
— Vai mans pavēlnieks nevarētu parādīt savai verdzenei daiļās, baltās kājas, lai viņa varētu uzmest acis un uz visu mūžu saglabāt atmiņas par daiļajām, baltajām kājām un pastāstīt par tām saviem bērniem. Viņa verdzene ir nākusi četras dienas, lai redzētu pavēlnieka kājas, tāpēc ka tās tiek daudzinātas visā zemē.
— Lai velns mani parauj, ja es to darīšu! — uztraucies iesaucās Guds.
— Nu, nu, dārgais draugs! — sacīja sers Henrijs. — Nevar taču atteikt lēdijai.
— Nerādīšu vis! — Guds ietiepīgi noteica. — Tas ir augstākā mērā nepieklājīgi.
Tomēr galu galā viņš bija ar mieru un, klātesošo sieviešu, it īpaši pateicīgās jaunās lēdijas sajūsmas saucieniem skanot, uzrotīja bikses līdz ceļgaliem. Tādā izskatā viņam vajadzēja iet, kamēr tikām ārā no pilsētas.
Baidos, ka Guda kājas jau nekad vairs netiks tā apjūsmotas. Viņa zobi, kas spēja reizēm pazust, un pat «caurspīdīgā acs» pa šo laiku kukuāņiem bija paspējuši jau vairāk vai mazāk apnikt, taču par viņa kājām to nekādā ziņā nevarēja teikt.
Ceļā Infadūss pastāstīja mums, ka ir vēl cita kalnu pāreja, uz ziemeļiem no tās, kuras turpinājums ir ķēniņa Zālamana Lielais ceļš, vai, pareizāk sakot, ka ir vieta, kur var nokāpt pa klinšu sienu, kura atdala Kukuāņu zemi no tuksneša un kurā izslējās Sābas ķēniņienes krūšu apveidi. Izrādījās arī, ka mazliet vairāk nekā pirms diviem gadiem pulciņš kukuāņu mednieku, meklējot strausus, kuru spalvas viņu zemē tiek ļoti augstu vērtētas karavīru galvas rotām, pa šo ceļu nokāpuši tuksnesī. Medīdami viņi aizklīduši diezgan tālu no kalniem, un viņus sākušas mocīt stipras slāpes. Ieraudzījuši pie horizonta kokus, viņi devušies uz turieni un uzgājuši lielu, auglīgu un bagātīgi apūdeņotu oāzi, kas stiepusies vairākas jūdzes. Pēc Infadūsa ierosinājuma mums atpakaļceļā vajadzēja šķērsot šo oāzi. Tā mums likās laba doma, jo tādējādi acīmredzot tikām atbrīvoti no grūtībām, kādas mūs gaidītu kalnu pārejā. Bez tam vairākiem medniekiem, kuri kādreiz bija to atklājuši, vajadzēja mūs pavadīt līdz oāzei, no kurienes, kā viņi apgalvoja, varot pamanīt tuksnesī vēl citas auglīgas oāzes. [58]
Gājām nesteigdamies un ceļojuma ceturtās dienas vakarā atkal atradāmies uz kalnu kores, kas atdala Kukuāņu zemi no tuksneša, kurš vēla savus smilšu viļņus pie mūsu kājām, stiepdamies apmēram divdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem no Sābas ķēniņienes kalniem.
Nākošajā dienā līdz ar ausmu pavadoņi bija mūs atveduši līdz vietai, kur sākās krauja nogāze; pa to mums vajadzēja nokāpt tuksnesī, kas pletās vairāk nekā divi tūkstoši pēdu zemāk.
Te mēs atvadījāmies no mūsu uzticamā drauga, spēcīgā, vecā karavīra Infadūsa. Viņš svinīgi novēlēja mums visu to labāko, no bēdām gandrīz vai raudādams.
— Nekad vairs, mani pavēlnieki, — viņš teica, — manām vecajām acīm nebūs lemts redzēt tādus cilvēkus, kādi esat jūs. Ai, kā Inkubu kaujā zvetēja ienaidniekus! Kas tas bija par varenu skatu, kad viņš ar vienu cirtienu notrieca mana brāļa Tvālas galvu! Tas bija skaisti… skaisti! Neredzēt man vairs tādu cirtienu, ja nu varbūt vēl svētlaimīgos sapņos.