Ja nemaldos, es jau tiku teicis, ka esmu piesardzīgs un pat kautrs cilvēks, un šis priekšlikums mani sabiedēja. Man šķita, ka doties šādā ceļojumā ir tas pats, kas iet drošā nāvē. Bez tam, nerunājot jau par visu pārējo, man ir jāpabalsta dēls, un tāpēc nedrīkstu atļauties nomirt tieši tagad.
— Nē, pateicos jums, ser Henrij, domāju, ka būs labāk, ja atteikšos, — es iesāku. — Esmu pārāk vecs, lai piedalītos šādos bezcerīgos pasākumos, kuri mums, bez šaubām, beigsies tāpat, kā tie beidzās manam nabaga draugam Silvestram. Man ir dēls, kuram esmu nepieciešams, tāpēc nevaru atļauties likt dzīvību uz spēles.
Sers Henrijs un kapteinis Guds izskatījās dziļi vīlušies.
— Mister Kvotermein, — ierunājās sers Henrijs, — esmu bagāts cilvēks un no sava nodoma neatteikšos. Par saviem pakalpojumiem varat pieprasīt jebkuru atlīdzību. Sī summa jums tiks izmaksāta līdz mūsu aizbraukšanai. Bez tam, ja ar mums vai jums kaut kas atgadīsies, būšu parūpējies, lai jūsu dēls tiktu pienācīgi nodrošināts, un pēc tā jūs varat spriest, par cik nepieciešamu es uzskatu jūsu līdzdalību. Ja mums palaimēsies nokļūt līdz tai vietai un atrast dimantus, jūs tos sadalīsiet līdzīgās daļās ar Gudu. Man tie nav vajadzīgi. Protams, cerību tur nokļūt nav gandrīz nekādu, taču var gadīties, ka pa ceļam mēs iegūsim ziloņkaulu, un ar to jūs varēsiet rīkoties tāpat. Jūs varat tikpat labi man diktēt savus noteikumus, mister Kvotermein. Un pats par sevi saprotams, ka es segšu visus izdevumus.
— Ser Henrij, — es sacīju, — man nekad nav nācies dzirdēt augstsirdīgāku piedāvājumu, un nabaga mednieks un tirgotājs nevar ar to nerēķināties. Bet šis ir vislielākais pasākums, kurā jebkad esmu ticis uzaicināts, un man vajadzīgs laiks, lai to visu apsvērtu. Katrā ziņā došu atbildi, pirms vēl būsim sasnieguši Dērbanu.
— Lieliski, — atbildēja sers Henrijs.
Tad es viņiem novēlēju labu nakti un devos pie miera. Sapnī es redzēju nabaga sen sen mirušo Silvestru un dimantus.
III nodaļa
AMBOPA KĻŪST PAR MŪSU KALPOTĀJU
No Keiptaunas nokļūt pa jūru līdz Dērbanai var četrās piecās dienās: tas ir atkarīgs no laika apstākļiem un kuģa gaitas. Dažreiz, ja grūti iebraukt īstlondonā [17] , kur vēl nav tās lieliskās ostas, par ko tik daudz runāts un kur ieguldīts milzums naudas, ir jākavējas vesela diennakts, kamēr velkoņi var izbraukt, lai aizvestu no kuģa preces. Mums nebija jāgaida, jo jūras viļņošanās bija pavisam nenozīmīga, un no krasta tūlīt atgāja velkoņi, vedot līdz virteni neglītu plakandibena laivu, kurās ar lielu troksni sāka sviest preču saiņus, nemaz nepievēršot uzmanības, kas tajos atradās; saiņi lidoja brākšķēdami, neviens neskatījās, vai tā ir vilna vai porcelāns. Redzēju, kā sašķīda kaste ar četriem dučiem šampanieša pudeļu un dzirkstošais vīns izšļācās un putoja pa netīrās kravas laivas dibenu. Tie nu gan bija pavisam nevajadzīgi plūdi! Laivā sēdošie kaferi acīmredzot domāja tāpat, jo, atraduši pāris nesaplīsušu pudeļu, viņi nosita tām kaklus un izdzēra tukšas līdz dibenam. Taču viņi nebija rēķinājušies ar šampanieša tilpuma palielināšanos putu dēļ. Juzdami, ka dzēriens viņus spiež vai nost, tie valstījās pa laivas dibenu, saukdami, ka gardais dzēriens esot «tagati» — noburts. Stāvēdams uz kuģa, es aprunājos ar viņiem un iestāstīju, ka viņi iedzēruši visstiprākās baltā cilvēka zāles un dzīvotāji vairs nebūs. Kaferi aizīrās uz krastu briesmīgi pārbijušies, un es domāju, ka šampanietim viņi gan vairs nekad nepieskarsies.
Visu ceļu uz Natalu man no prāta neizgāja sera Henrija Kērtisa piedāvājums. Dienu vai divas mēs pie tā vairs neatgriezāmies, lai gan es stāstīju seram Henrijam un Gudam neskaitāmus medniek- stāstus, turklāt nekā neizdomājot un nepārspīlējot. Nav nekādas vajadzības pūst pīlītes par medīšanu, jo tam, kas nodarbojas ar medībām, tāpat jau gadās daudz neparastu piedzīvojumu. Bet tas uz manu stāstu neattiecas.
Beidzot kādā brīnišķīgā janvāra vakarā — mums taču janvāris ir viskarstākais mēnesis — kuģis tuvojās Natalai, un mēs braucām gar tās krastiem, cerot, ka, saulei rietot, apbrauksim Dērbanas ragu. Krasts no pašas īstlondonas ar saviem sarkanajiem smilšainajiem pakalniem un plašajiem koši zaļajiem klajumiem, kas šur un tur izraibināti ar kaferu ciematiem, ir apbrīnojami skaists. Viļņi, brāžoties pret piekrastes klintīm, uzšļācas augstu jo augstu un izveido sniegbaltu putu joslu, kas apjož visu krastu. Bet sevišķi krāšņa daba ir pie pašas Dērbanas. Gadsimtu gaitā lietavu straumes izskalojušas pakalnos dziļas plaisas, kurās spīguļo upes; cilvēku roku neskarto krūmāju tumšais zaļums mijas ar maizes koku dārzu un cukurniedru plantāciju zaļumu, kam ir cita nokrāsa, bet šur tur izsvaidītie baltie namiņi, uzsmaidot rāmajai jūrai, rada mājīguma noskaņu.
Manuprāt, lai cik skaista arī būtu ainava, tomēr nepieciešama cilvēka klātiene, lai tā būtu pilnīga. Iespējams, ka tāds priekšstats man izveidojies tāpēc, ka pārāk ilgi esmu nodzīvojis mežonīgās, vientuļās vietās un tālab arī zinu civilizācijas vērtību, lai arī tā aizbaida medību zvērus. Paradīze bija brīnišķīga, protams, arī līdz cilvēka parādīšanās brīdim, bet esmu pārliecināts, ka tā kļuva vēl skaistāka, kad pa to sāka staigāt Ieva.
Savos aprēķinos bijām mazliet kļūdījušies, un saule jau sen bija norietējusi, kad izmetām enkuru netālu no Dērbanas raga un izdzirdām šāvienu, kas pavēstīja lāga dērbaniešiem, ka pienācis pasta kuģis no Anglijas. Doties uz krastu pāri sēklim bija par vēlu; mēs vērojām, kā glābšanas laivā iekrāva pastu, un tad kāpām lejā pusdienā.
Kad atkal iznācām uz klāja, mēness bija jau uzlēcis un lēja savu gaismu pār jūru un krastu tik dāsni, ka bākas ātri mirgojošās ugunis likās pavisam bālas. No krasta plūda stipra, salda smarža, kas man allaž atsauc atmiņā baznīcas dziedāšanu un misionārus. Bīrijes [18] namiņu logos mirdzēja simtiem uguņu. No lielās brigas, kas stāvēja tepat līdzās, atplūda jūrnieku dziesmas; puiši strādāja, lai līdz ar vēju varētu pacelt enkuru un doties tālāk. Bija brīnišķīga nakts, viena no tām naktīm, kādas mēdz būt vienīgi Dienvidāfrikā. Visu dzīvo radību tā ietina savā miera autā, tāpat kā mēness savā sidraba segā ietina visu dabu. Pat milzīgais buldogs, kas piederēja vienam no mūsu sportiskajiem pasažieriem, šī maigā klusuma ietekmēts, aizmirsa savu vēlēšanos uzsākt ķīviņu ar pērtiķi, kas tupēja būrī klāja priekšgalā; suns gulēja pie kajītes durvīm un saldi krāca, droši vien sapņodams, ka pieveicis pērtiķi, un sapnī jutās laimīgs.