Mēs trīs — tas ir, sers Henrijs Kērtiss, kapteinis Guds un es — aizgājām un apsēdāmies stūres tuvumā.
— Mister Kvotermein, — kādu brīdi klusējis, mani uzrunāja sers Henrijs, — vai esat apdomājuši manu priekšlikumu?
— Jā, jā! — piebalsoja kapteinis Guds. —Ko esat nolēmis, mister Kvotermein? Ceru, ka iepriecināsiet mūs un nāksiet ar mums līdz ķēniņa Zālamana raktuvēm vai arī uz jebkuru citu vietu, uz kurieni varētu būt devies jums zināmais džentlmenis, vārdā Nevils.
Es klusējot piecēlos, piegāju pie borta un sāku izdauzīt pīpi. Nezināju, ko atbildēt; man vajadzēja kaut vai vēl mirkli, lai galīgi izšķirtos. Iekams degošie pelni bija iekrituši jūrā, lēmums bija pieņemts; lai izlemtu, bija vajadzīga tikai viena lieka sekunde. Tā bieži mēdz būt dzīvē, kad cilvēks ilgi nav varējis izšķirties par kaut ko.
— Labi, džentlmeņi, — es teicu, apsēzdamies savā vietā, — esmu ar mieru. Ja atļaujat, izteikšu jums, kāpēc un ar kādiem noteikumiem pieņemu jūsu priekšlikumu. Sākšu ar noteikumiem.
Pirmais. Jums jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumu, visu ziloņkaulu un citas vērtības, kādas mēs varētu iegūt ceļā, līdzīgās daļās dala kapteinis Guds un es.
Otrais. Iekams dodamies ceļā, jūs samaksāsiet man par pakalpojumiem ceļojuma laikā piecsimt mārciņu sterliņu. Es, no savas puses, apņemos godīgi kalpot jums tik ilgi, kamēr jūs paši atteiksieties no sava pasākuma vai kamēr mēs sasniegsim savu mērķi, vai arī mūs piemeklēs nelaime.
Trešais. Iekams mēs dodamies ceļā, jums jāapstiprina ar dokumentu, ka manas bojā ejas vai smagas sakropļošanas gadījumā jūs apņematies izmaksāt manam dēlam Harijam, kas studē medicīnu Londonā Gaja slimnīcā, piecus gadus pa divsimt mārciņām gadā. Ap to laiku viņam jau vajadzētu būt spējīgam pašam nopelnīt sev iztiku. Tas, manuprāt, tad arī būtu viss. Varbūt jums liekas, ka es prasu pārāk daudz?
— Nē, nē! — steigšus sacīja sers Henrijs. — Ar prieku pieņemu visus jūsu noteikumus. No sava nodoma es neatteikšos, un, ņemot vērā jūsu īpašās zināšanas, man nebūtu nekas pretī maksāt vēl vairāk.
— Jauki. Bet tagad, kad esmu izklāstījis savus noteikumus, pateikšu, kādu iemeslu pēc nolēmu piebiedroties jums. Vispirms, džentlmeņi, man jāatzīstas, ka visas šīs dienas es jūs uzmanīgi vēroju, un neuzskatiet mani par nekaunīgu, ja sacīšu, ka jūs abi man esat ļoti simpātiski. Esmu pārliecināts, ka mēs lieliski rikšosim vienā pajūgā. Bet, kad taisies sākt tādu garu ceļojumu, tad, manuprāt, tas jau ir kaut kas.
Runājot par pašu ceļojumu —• es domāju mūsu mēģinājumu šķērsot Suleimana kalnus —, teikšu jums skaidri, ser Henrij un kapteini Gud, diez vai mēs atgriezīsimies no turienes sveiki un veseli. Kāds liktenis piemeklēja veco da Silvestru pirms trīssimt gadiem? Kāds liktenis piemeklēja viņa pēcteci pirms divdesmit gadiem? Un kā bija ar jūsu brāli? Teikšu atklāti, džentlmeņi, manu- prat, mūs gaida tāds pats liktenis.
Es apklusu, lai pavērotu savu vārdu iespaidu. Kapteinis Guds izskatījās drusku samulsis, bet sera Henrija sejā pat nepakustējās ne vaibsts.
— Mums ir jāizmēģina sava laime, — viņš noteka.
— Jūs varbūt brīnāties, — es turpināju, — kāpēc es, paredzēdams mūsu ceļojumam tādu galu, tomēr neatsakos piedalīties tajā, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu bikls cilvēks. Bet tam ir divi iemesli. Pirmkārt, es paļaujos uz likteni un esmu pārliecināts, ka mana nāves stunda ir iepriekš noteikta neatkarīgi no manas rīcības. Un, ja man ir lemts doties uz Suleimana kalniem, lai ietu bojā tur, tad es došos uz turieni un tikšu nogalināts tur. Protams, Visuvarenais zina, ko viņš ir paredzējis iesākt ar mani, tāpēc man pašam nav jāuztraucas par to. Otrkārt, es esmu nabags. Ar medībām un tirgošanos nodarbojos turpat vai četrdesmit gadus, taču man neko nav izdevies atlicināt, jo nopelnītā ir tikko pieticis Iztikai. Jums, kungi, varbūt nav zināms, ka ziloņu medniekam, kad tas uzsāk medību gaitas, lemts dzīvot vidēji četrus vai piecus gadus. Tātad es esmu pārdzīvojis septiņas ziloņu mednieku paaudzes, un jādomā, ka mana stunda jau vairs nav tālu. Ja ar mani kaut kas atgadītos, kā tas parasti notiek medībās, tad pēc manu parādu nomaksas mans dēls Harijs paliktu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, līdz varētu nostāties pats uz savām kājām, bet, ja došos kopā ar jums, viņš uz pieciem gadiem būs nodrošināts. Tie nu īsumā ir mani apsvērumi.
—- Mister Kvotermein, — ieteicās sers Henrijs, noklausījies manī ļoti nopietni un uzmanīgi, — iemesli, kuri pamudinājuši jūs iesaistīties pasākumā, kas, jūsuprāt, var beigties tikai bēdīgi, dara jums godu. Protams, vienīgi laiks un notikumi rādīs, kam bijusi taisnība. Bet es, kā jau reiz teicu, esmu nolēmis šo pasākumu novest līdz galam, vienalga kā arī pagrieztos likteņa rats. Ja arī mums galu galā lemts mirt, tad vismaz ceru, ka pirms nāves tomēr varēsim mazliet pamedīt, vai ne, Gud?
— Kā tad, — apstiprināja kapteinis. — Mēs visi trīs esam pieraduši skatīties briesmām acīs un ne vienreiz vien esam riskējuši ar dzīvību. Tāpēc nav ko atkāpties. Bet tagad es ieteiktu noiet salonā un atzīmēt mūsu vienošanos, lai viss tā labi veicas.