Выбрать главу

Dažs labs būtu ticis pierunāts, ja vien Medvans nepie- lēcis kājās, pirms vēl Kišs paguva apklust.

—   Vispirms, Kiš, es tev ko jautāšu. Baltais cilvēks no Lielās Mājas tev stāsta, ka nokaut nedrīkst. Bet vai mēs nezinām, ka baltie cilvēki nokauj? Vai mēs esam aizmir­suši lielo kauju pie Kojukukas? Vai lielo kauju pie Nukluk- jetas, kurā trīs baltie cilvēki nonāvēja divdesmit no tozi- kakatu cilts? Vai kāds domā, ka mēs vairs neatceramies tos trīs tananas cilts vīrus, kurus nogalināja baltais cil­vēks Meklrots? Pasaki man, o, Kiš, kālab šamanis Brauns jums stāsta, ka nokaut nedrīkst, ja visi viņa brāļi nokauj?

—   Nē, nē, atbilde nav vajadzīga, — iepīkstējās Gnobs, kamēr Kišs savā prātā centās atrisināt šo pretrunu. — Tas taču ir ļoti vienkārši. Šis labais cilvēks Brauns grib cieši saturēt Kraukli, kamēr viņa brāļi izplūc tam spalvas. — Gnoba balss kļuva spalgāka. — Bet tik ilgi, kamēr vēl ir kaut viens tananas cilts vīrs, kas spēj dot sitienu, vai kaut viena meitene, kas spēj dzemdēt zēnu, Kraukļa spalvas netiks izplūktas.

Gnobs uzrunāja muskuļotu jaunekli viņpus ugunskura:

—   Un ko teiksi tu, Makamuk, kas esi Susu brālis?

Makamuks piecēlās. Gara rēta pār visu seju bija sarā­vusi viņa augšlūpu it kā nemitīgā smīnā, kas nepavisam neatbilda acu cietsirdīgajai kvēlei.

—   Šodien, — viņš ierunājās ar viltīgiem aplinkiem, — es nācu garām tirgotāja Meklrota būdai. Durvīs es redzēju bērnu, kas uzsmaidīja saulei. Bērns paraudzījās manī ar tirgotāja Meklrota acīm un sabijās. No būdas izskrēja māte, lai viņu nomierinātu. Māte bija Ziska no tlungetu cilts.

Niknuma rēcieni uzbangoja visapkārt, pārskanēdami Makamuka balsi, ko viņš tīšuprāt vēl noklusināja, patē­tiski uzrunādams Kišu, pacēlis roku ar apsūdzot pastieptu pirkstu.

—   Vai tā? Savas sievietes jūs, tlungeti, dodat projām un nākat pie tananas cilts meklēt citas? Bet mūsu sievie­tes, Kiš, ir vajadzīgas mums pašiem, jo mums jāaudzina vīri — daudz vīru, gatavojoties tai dienai, kad Krauklis saķersies ar Vilku krūti pret krūti.

Cauri piekrišanas saucienu brāzmai spalgi izlauzās Gnoba balss:

—   Un tu, Nosabok, kas esi Susu vismīļākais brālis?

Tas bija slaids un lokans jaunietis ar indiāņiem tipisko

ērgļa degunu un augsto pieri, bet kādas nervu kaites deļ vienas acs plakstiņš ik pa brīdim samiedzās, it kā viņš zīmīgi pamirkšķinātu. Kad Nosaboks piecēlās, plakstiņš pievērās un uz mirkli aizsedza aci. Tomēr šoreiz to neap- sveica ar parasto smieklu šalti. Visas sejas palika no­pietnas.

—   Es arī gāju garām tirgotāja Meklrota būdai, — No­saboks runāja maigi guldzošā, meitenīgā balsī, kas ska­nēja ļoti jauneklīgi un atgādināja viņa māsas balsi. — Un es redzēju indiāņus, kuriem sviedri plūda pār acīm un kuru kājas pārpūlē grīļojās, — es saku, es redzēju indiā­ņus, kuri stenēja, stiepdami baļķus tirgotāja Meklrota jaunceļamajam veikalam. Un pats savām acīm es redzēju viņus skaldām malku, ar ko šamaņa Brauna Lielo Māju uzturēt siltu garo nakšu salā. Tas taču ir sieviešu darbs. Tananas cilts vīri nekad to nedarītu. Mūsu asinsbrāļi var būt tikai vīri, nevis sievietes, bet tlungeti ir sievas.

Iestājās dziļš klusums, un acis no visām pusēm vērās Kišā. Viņš uzmanīgi un vērīgi paraudzījās visapkārt, tieši ieskatīdamies katra pieauguša vīra sejā.

—   Tā, — viņš neizteiksmīgi noteica. Un vēlreiz atkār­toja: — Tā. — Tad, vairāk nebildis ne vārda, apcirtās un aizgāja tumsā.

Spraukdamies starp ķepurīgiem bērneļiem un vilku su­ņiem ar saboztu spalvu, viņš izgāja cauri lielajai ap­metnei un pašā viņā malā piegāja pie sievietes, kas strā­dāja ugunskura gaismā. No vīteņaugu sakņu lūku šķied­rām viņa pina auklu Lielajai Zvejai. Labu brīdi Kišs nerunādams vēroja, kā viņas veiklās rokas ievieš kārtību un vienveidību samudžināto šķiedru murskulī. Patīkami bija noskatīties pār darbu nolīkušajā meičā ar spēcīgām rokām, augstām krūtīm un gurniem, kas šķita kā radīti mātes pienākumu pildīšanai. Viņas bronzas krāsas seja ņirbošo liesmu atspulgos laistījās zeltaina, mati bija zil­gani melni un acis kā spoži ahāti.

—   Ak, Susu, — Kišs pēdīgi ierunājās, — pagājušajās dienās tu mani uzlūkoji laipni un arī vēl nesen …

—   Es tevi uzlūkoju laipni tāpēc, ka tu biji tlungetu cilts virsaitis, — viņa aši attrauca, — un tālab, ka tu biji stalts un spēcīgs.

—  Ja tā …

—   Bet tas bija senajās dienās Lielās Zvejas laikā, — viņa steigšus piebilda, — pirms vēl bija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev aplamības, un novirzījis tavas kājas uz svešām takām.

—   Bet es taču tev stāstīju, ka …

Susu pacēla vienu roku, un šī kustība bija tieši tāda kā viņas tēvam.

—   Nē, nē, o, Kiš, es jau zinu, kādi vārdi drūzmējas tavā rīklē, un atbildēšu tev tūdaļ pat. Ir iekārtots tā, ka zivis ūdenī un zvēri mežā rada pēcnācējus pēc savas līdzī­bas. Un tā ir pareizi. Tāpat tas ir arī ar sievietēm. Arī viņām jārada pēcnācēji pēc savas līdzības, un pat mei­tene, kamēr tā vēl ir meitene, jauš gan dzemdību mokas, gan sāpes krūtīs, gan mazas bērna rociņas sev ap kaklu. Un, ja šādas jausmas kļūst spēcīgas, meitene slepus rau­gās visapkārt, meklēdama vīru — vīrieti, kas būtu piemē­rots tēvs viņas bērniem. Tā jutos arī es. Ar šādām jūtām es uzlūkoju tevi un redzēju, ka tu esi stalts un spēcīgs, zvēru mednieks un cīnītājs kaujās, spējīgs sagādāt pie­tiekami gaļas, kad es ēdīšu par diviem, spējīgs atvairīt jebkuras briesmas, kad es būšu kļuvusi vārga un bezpa­līdzīga. Bet tas bija tajās dienās, kad mūsu zemē vēl nebija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev …