— Bet tas nav tiesa, Susu! Esmu dzirdējis no viņa tikai labus vārdus …
— Ka nedrīkst nokaut, — es jau zinu, ko tu teiksi. Tad radi pēcnācējus pēc savas līdzības — pēcnācējus, kas nenokaus, bet nenāc ar šādu lūgumu pie tananas cilts. Jo ir teikts, ka nāks laiks, kad Krauklis ar Vilku saķersies krūti pret krūti. Nezinu — kad, jo tas ir vīru pienākums, bet es zinu, ka mans pienākums ir radīt vīrus šim laikam.
— Susu, — Kišs viņu pārtrauca, — jel uzklausi mani…
— Virs būtu iesitis man ar nūju un licis uzklausīt, — viņa nicinoši nospurca. — Bet tu … še! — Susu iegrūda tam saujā lūku grīsti. — Sevi es tev dot nevaru, bet šo te gan. Tavām rokām šis darbs ir kā radīts. Tas ir sieviešu darbs — pin vien!
Viņš aizsvieda lūku vīkšķi, un viņa bronzas krāsas seja kļuva blāva aiz dusmās pieplūdušajām asinīm.
— Vēl kas, — Susu turpināja. — Ir sens paradums, ko pildījuši kā tavs tēvs, tā manējais. Ja vīrs krīt kauja, viņa skalpu aiznes uzveicējs par uzvaras zīmi. Ļoti labi. Bet tev, kas esi atkritis no Kraukļa, ir jāpaveic vairāk. Tev jāatnes man ne skalpi, bet galvas, divas galvas, un tad es tev došu nevis lūkus, bet ar zīlēm izšūtu jostu, maksti un garu krievu tērauda dunci. Tad es atkal uzlūkošu tevi laipni un viss būs labi.
— Tā, — vīrietis apsvērdams sacīja. — Tā. — Tad viņš pagriezās un aizgāja pāri gaismas lokam.
— Nē, o, Kiš! — Susu sauca viņam pakaļ. — Nevis divas galvas, bet vismaz trīs!
Tomēr Kišs uzticīgi turējās pie savas jauniernantotās ticības, dzīvoja kārtīgi un lika saviem ļaudīm turēties pie baušļiem, kā sludināja reverends Džeksons Brauns. Visu laiku, kamēr ilga Lielā Zveja, viņš nelikās zinis par tananiešiem, laida gar ausīm kā nicīgās piezīmes, tā daudzu cilšu sieviešu apsmieklu. Pēc Lielās Zvejas Gnobs līdz ar saviem ciltsļaudīm, vezdami līdzi krietnu krājumu saulē kaltētu un dūmos kūpinātu lašu, devās uz Lielajām Medībām Tananas augštecēs. Kišs noskatījās, kā viņi aizbrauc, taču joprojām uzcītīgi piedalījās misijas dievkalpojumos, kur centīgi skaitīja lūgšanas un savā zemajā basā ievadīja dziesmas.
Reverends Džeksons Brauns bija sajūsmā par šo dziļo basu un uzskatīja Kišu par visuzticamāko no saviem atgrieztajiem, cerēdams no viņa lielas lietas. Meklrots to apšaubīja. Viņš neticēja atgriezto pagānu pastāvībai un nemaz neslēpa savus uzskatus. Taču misters Brauns savā ziņā bija plaša vēriena cilvēks, un reiz viņš augu garo rudens vakaru tik pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka tirgonis, atspiests no visiem saviem atbalsta punktiem, pēdīgi izmisis izsaucās:
— Lai man sašķaida pauri ar āboliem, Braun, bet, ja Kišs vēl divus gadus noturesies, es pats kļūšu par jaunatgrieztu kristīgo!
Misters Brauns nemēdza laist garām izdevīgu gadījumu, tālab tūdaļ apstiprināja šo norunu ar vīrišķīgu rokas spiedienu, un turpmāk nu Kiša uzvedībai vajadzēja noteikt Meklrota dvēseles vispēdējo mājvietu.
Bet tad kādu dienu, kad ziemas sērsna jau bija noklājusi zemi tik stingri, ka varēja braukt ar nartām, pienāca vēsts. Svētā Jura misijā ieradās kāds tananas cilts vīrs, !ai iegādātos munīciju, un atveda ziņu, ka Susu esot vērsusi acis uz Nīkū, jaunu, dūšīgu mednieku, kas pie vecā Gnoba ugunskura nokrāvis bagātīgu izpirkumu par meiteni. Tieši tai laikā reverends Džeksons Brauns sastapa Kišu uz meža cirtēju takas, kas ved lejup uz upi. Kiša aizjūgā skrēja viņa labākie suņi, un zem nartu siksnām bija pabāzts viņa lielāko un stiprāko sniegkurpju pāris.
— Kurp dodies, o, Kiš? Vai medībās? — misters Brauns apvaicājās, atdarinādams indiāņu runas veidu.
Kišs brīdi cieši raudzījās viņam acīs, tad paskubināja suņus. Vēlreiz pagriezies atpakaļ un domīgi pavēries misionārā, Kišs atbildēja:
— Nē, es dodos tieši uz elli.
Klajā laukumiņā, it kā cenzdamās ierakties sniegā, lai paslēptos no baismās vientulības, grupiņā stāvēja trīs nodriskātas teltis. Soļus desmit atstatu cieši visapkārt drūmi slējās mežs. Spodri zilo debess klajotni aizsedza dūmakains, miglains aizkars, solīdams drīzu sniegu. Nejautās ne vēsmiņa, nedzirdēja ne skaņas — visur tikai sniegs un klusums. Nemanīja arī parastās kņadas, kāda mēdz valdīt apmetnēs, jo mednieku grupai bija laimējies uziet briežu baru, un medījums bija bagātīgs. Talab pēc gavēņa dienām bija notikusi izšķērdīga dzīrošana, un nu visi gaišā dienas laikā gulēja ciešā miegā savās aļņādu pajumtēs.
Vienas telts priekšā blakus ugunskuram sniega bija iedurti pieci pāri sniegkurpju, un pie uguns sēdēja Susu. Vāverādu parkas kapuce sedza meitenes matus un ap kaklu bija cieši savilkta, bet kailās rokas veikli darbojās ar adatu un brieža dzīslu, pabeidzot darināt sarežģītu rakstu ādas jostai ar koši sarkana auduma apmali. Kaut kur aiz teltīm īsi un spalgi iekaucās suns, tikpat pēkšņi atkal apraudamies. Teltī aiz meitenes muguras viņas tēvs pa miegam reiz iekrācās un iestenējās. «Murgi moka,» Susu pie sevis pasmaidīja. «Tēvs kļūst vecs, tas pēdējais gurna gabals bija par daudz.»
Viņa piestiprināja pēdējo krellīti, aizmeta dzīslā mezglu un piesvieda ugunī žagarus. Tad Susu ilgi vērās liesmās, līdz pacēla galvu, izdzirdusi sasalušo sniegu spalgi iečirkstamies zem mokasīnos autām kājām. Viņai līdzās sta- vēja Kišs, viegli salīcis zem nastas, ko turēja plecos. Nesamais bija vaļīgi iesiets mīksti izmiecētā aļņādā, Kišs to nevērīgi nosvieda sniegā un apsēdās. Ne vārda nebilduši, abi ilgi raudzījās viens otrā.