— Tāls ir ceļš, o, Kiš, — Susu pēdigi ierunājās, -— tāls ir ceļš no Svētā Jura misijas pie Jukonas.
— Jā, — Kišs izklaidīgi atbildēja, kāri aplūkodams jostu un novērtēdams tās izmērus. — Bet kur ir duncis? — viņš noprasīja.
— Te. — Susu izvilka dunci no parkas iekšpuses un ļāva tā asmenim visā garumā noplaiksnīt uguns gaismā. — Tas ir labs duncis.
— Dod to man! — Kišs pieprasīja.
— Nē, Kiš, — Susu pasmējās. — Nezin vai tev ir lemts nēsāt šo dunci.
— Dod to man! — Kišs atkārtoja, balss noskaņu neizmainīdams. — Man ir lemts to nēsāt.
Susu acis, valšķīgi slīdēdamas garām Kišam pie aļņādas saiņa, pamanīja, ka sniegs zem tā lēnām krāsojas spilgti sarkans.
— Kiš, vai tās ir asinis? — viņa jautāja.
— Jā, tās ir asinis. Bet dod man jostu un garo krievu dunci!
Viņai pēkšņi sametas baisi, bet reizē viņa tīksmi notrīsēja, kad Kišs skarbi izrāva jostu viņai no rokām, — notrīsēja tīksmē par šo skarbumu. Susu maigi pavērās Kišā, jauzdama sāpi krūšu galos un mazas rociņas ķeramies sev ap kaklu.
— Josta darināta sīkākam vīrelim, — KiŠs nīgri aizrādīja, cieši savilkdams jostu ap vēderu un aizāķēdams sprādzi pašā pirmajā caurumiņā.
Susu pasmaidīja, un acis tai kļuva vēl glāsainākas. Atkal viņa juta maigās rociņas sev ap kaklu. Kišs izskatījās tik skaists, un josta tiešām bija par mazu, tā darināta sīkākam vīrelim. Bet kas par to? Viņa var izšūt vēl daudz jostu.
— Bet asinis? — viņa iejautājās, iedegdamās arvien vairāk pieaugušās cerībās. — Kiš, bet asinis? Vai tur ir … vai tās ir … galvas?
— Jā.
— Tām jābūt nesen kā nogrieztām, citādi asinis būtu sasalušas.
— Ja, nav jau auksts, un asinis ir svaigas, pavisam svaigas.
— Ai, Kiš! — Viņas seja tvīka un staroja. — Un tās ir man?
— Jā, tev.
Kišs satvēra aļņādu aiz stūra, strauji parāva saini, un galvas izripoja sniegā.
— Trīs, — Kišs satraukumā aizžņaugtā balsī nočukstēja. — Nē, vismaz četras.
Bet Susu sēdēja sastingusi. Tur viņi gulēja — Nīkū ar maigajiem vaibstiem, Gnoba vecīgā, krunkainā seja, Ma- kamuss, kas viņai uzsmaidīja ar savilkto augšlūpu, un pēdigi Nosaboks, kura plakstiņš pa vecai paražai noslī- dzis virs meitenīgi gludā vaiga zīmīgā mirkšķienā. Tur tās guļ — liesmu plīva trizuļo par tām, bet zem katras sniegā arvien plašāks plešas koši sarkans loks.
Uguns karstuma atkausēta, baltā sērsnas garoza zem Gnoba galvas ielūza, un galva gluži kā dzīva virpuļodama atvēlās un apstājās pie Susu kājām. Bet viņa nepakustējās. Arī Kišs sēdēja nekustīgi, ar nemirkšķošām acīm stingi vērdamies tai sejā.
Mežā kāda pārāk smagi piesnigusi priede nosvieda savu sniega nastu, un dunošas atbalsis aizšalca pāri klajumam, bet viņi pat nesadrebēja. īsā diena izdzisa, un tumsa jau tinās ap nometni, kad pie ugunskura pierikšoja Baltais Ilknis. Suns apstājās' pa gabaliņu, lai izpētītu stāvokli, bet, kad neviens to projām nedzina, pienāca tuvāk. Viņa deguns aši pasviedas sānis, nāsis notrīsēja un spalva visgarām mugurai sabozās, taisnā ceļā viņš sekoja piepeši uzvēdījušai smaržai un nonāca pie saimnieka galvas. Vispirms suns to piesardzīgi apošņāja un ar garu, sarkanu mēli nolaizīja tai pieri. Tad dzīvnieks pēkšņi aptu- pās, pacēla purnu pret pirmo, vēl blāvi mirgojošo zvaigzni un uzsāka garās vilka gaudas.
No šīm skaņām Susu atjēdzās. Viņa pameta ašu skatienu uz Kišu, kurš, izvilcis no maksts krievu dunci, vērīgi raudzījās meitenē. Kiša seja bija cieta un apņēmības pilna, un Susu tajā izlasīja likumu. Atmetusi atpakaļ par- kas kapuci, viņa atsedza kaklu un piecēlās. Vēl Susu palika stāvam un ar ilgu skatienu pavērās visapkārt — uz meža apmali, uz blāvajām zvaigznēm pie debess juma, uz apmetni, uz sniegā iedurtajām sniegkurpēm —, ar pēdējo ilgo, visaptverošo skatienu viņa apņēma visu savu dzīvi. Viegla vēja pūsma atsvieda sānis meitenes matu šķipsnu, un vienu dziļu elpas vilcienu ilgi viņa, galvu pagriezusi, ļāva tai dvašot sev tieši sejā.
Susu vēl iedomājās par saviem bērniem, kas tā arī nekad nepiedzims, tad piegāja pie Kiša un teica:
— Esmu gatava.