Herberts V. Franke
Kiberpilsēta Dienvidi
Herberts V. Franke
KIBERPILSĒTA DIENVIDI
PILSĒTA IR NOLĀDĒTA, teica vecais. Neskaitāmas reizes la iekarota, sagrauta, pamesta, atkal uzcelta, dibināta no jauna, apdzīvota un atkal sagrauta. Tas atkārtojas ik pēc septiņpadsmit gadiem, tā sacīts rakstos tāds ir pilsētas liktenis, tāda ir pilsētas vēsturē, tās pagātne un nākotne. Un tie, kas dzīvo šajā pilsēta, ir tikai figūras spele, vai viņi paši to apjauš vai neapjauš.
Viņi gulēja karstajās smiltis kāpas virsotne un lūkojas pāri tās malai. Abi valkāja baltu, vaļīgu aitvilnas apģērbu tādu pašu, kādu valkāja viņu senči daudzu paaudžu garumā. Viens bija vecs un gudrs, otrs jauns un ziņkārīgs. Virs viņu galvām pletās spiedīgs saules zvīlu ms, un ja u dažus soļus aiz viņiem sakas bālganas miglas jūra, no kuras aizsega tie bija uzdrīkstējušies izlīst.
- Kas ir tie ļaudis, kas tagad dzīvo pilsētā? jaunais jautāja. No kurienes viņi ir atnākuši? Ko viņi tur dara?
- Tu pārak daudz jauta, sacīja vecais, bet viņa smaids liecināju, ka zēna ziņkāre ir viņam saprotama. Tie ir svešinieki, viņi ir atnākuši no tālienes. Šie svešinieki iekaroja pilsētu: neticīgie, kam šeit nav ko meklēt. Kopš tā laika pilsētā ierodas cilvēki no visas pasaules. Dievs vien zina, ko viņi tur grib un kādas ir viņu darīšanas.
Zēns pavirzījās vēl mazliet uz priekšu, lai varētu labāk redzei, bet vecais ar rokas mājienu lika viņam nezaudēt piesardzību.
- Sipilsēta izskatos pavisam citāda neka tās citas, par kuram tu stāsti, zēns iebilda. Vai redzi tos torņus, kas sniedzas līdz debesim? Redzi gaismu, kas plīvo tai pari? Tā ir gaišaka par dienu. Un šis dīvainais troksnis…
Viņš pacēla plaukstu pie auss, un tiešam, tur varēja saklausīt skaņu lēverus, ko šurp atdzina vējš tas bija balsis, dziedošana vai kliedzieni? Bungas vai veseru dārdoņa? Kaujas troksnis un ieroču šķindu?
- Tas viss ir pārejošs, vecais pavēstīja. Tas pastavēs īsu laiku. Paris gadu. Drīz atkal tai jāklust sagrautai, šai pilsētai. Pašlaik to ieņem nelgas. Tie dzīvo pārpilnība, šķiež savus krājumus, iznieko ūdeni. Tā ir gaisīga dzīvošana. liet viņi ir nolemti bojāejai. Viņi paši sevi iznīcinās.
Zēns tomēr nelikās miera.
- Bet pilsēta taču pastāv jau ilgāk nekā .septiņpads m it gadus!
Vecais pavērās viņa un maigi uzsmaidīja.
- Ielāgo labi, mans dēls. Pravietojumus nevajag uztvert burtiski. Bet agri vai veļu tie piepildās.
1
AVIORIPA NOPE1LĒJA norādīto piezemēšanās cilindru un mīksti sazvēlās sāniski, sākot nolaišanos pārāk gausi nepacietīgajiem reisa viesiem no visas pasaules, kuri, beidzot nonākuši pie mērķa, vairs negribēja paciesties vēl dažas atlikušās minūtes līdz lidojuma beigām. Skaļruni vēlreiz atskanēja kapteiņa balss, bet taja neviens vairs neklausījās. Tad beidzot gaidītā dobjā nosēšanās, un jau pēc pāris sekundēm hidrauliski atvērto durvju šņākoņa.
Pasažieri uzbudināti spiedās uz izejām. Pagaidām tie vēl atradās ierastajā vidē, iespiesti tehniski stilizētā interjerā, kuram vajadzēja piešķirt Eiropas pasažieru lainerim greznuma šķietamību. Tagad vairs tikai daži soļi šķira viņus no dēkas, no brīnuma, no visu sapņu piepildījuma. Bet jau šobrīd, spraukdamies cits citam garām uz izejām, cilvēki sajuta neparastā dvašu, siltu gaisa plusmu, smaržu, kuru tie uztvēra ka austrumniecisku, jo šādu aromātu par austrumniecisku dēvēja parfimērijas veikalos.
Lai gan no visa, kas gaidīja ārpusē, vēl nekas nebija redzams, toties jau varēja sadzirdēt mūziku, kas izklausījās eksotiska, tomēr vienlaikus ari jauka un labskanīga, nudien tā šķita pat mazliet svinīga, un mūzikas skaņām piejaucās dzidras, aizvien skaļākas balsis.
Maida ciešāk satvēra savu somiņu. Tur glabājās viņas dokumenti, magnētkartes ar fiksētajam priekšapmaksas summām, kas ietvēra art pārskaitījumus atpakaļceļam un viesnīcai, apdrošināšanu slimības un nelaimes gadījumam, ka an daži privāti papīri, elektroniskais ceļvedis, izklaižu saraksts, kuras viņa velējās apmeklēt, un tēva vecās vēstules, kuras viņš savulaik bija sūtījis no šejienes uz dzimteni.
Tikai tagad, kad visi bija piecēlušies no saviem nolaižamajiem sēdekļiem, viņa pirmo reizi varēja mierīgi aplūkot savus divu pēdējo stundu ceļabiedrus. Tie manāmi atšķīrās cits no cita pēc vecuma un izcelsmes, bet visi bija labi ģērbušies, vieni gan atbilstošāk sportiskajai modei, virtuālsērfotāju paaudze, citi konservatīvi smalkajā itāliešu stila, bet katrs izskatijas pēc tada, kurš var atļauties un arī grib maksāt par savu uzturēšanos Kiberpilsētā Dienvidi.
Maida' neviļus salīdzināja sevi ar citiem. Ārēji, protams, viņa diez vai atšķiras no visiem pārējiem, un tieši tads ari bija viņas nodoms. Viņas apģērbs varbūt nebija gluži tik izmeklēts, un viņas rotas bija pirktas lētās tirgotavas, kas liela skaitā atrodamas jebkuras lielpilsētas nomalē, robežjosla starp bagātajiem un trūcīgajiem, bet jaunai, divdesmitpiecgadīgai un visnotaļ izskatīgai sievietei tas bija piedodams. Visādā ziņā nekādi nebija manāms, ka viņai prātā ir kas vairāk par vienkāršu vēlmi izpriecāties par katru cenu.
Ar neuzkrītošu eleganci tērptais vīrietis, kas bija sēdējis viņai blakus, atskatījās uz viņu un novēlēja daudz jauku brīžu.
Varbūt vēl tiekamies, viņš noteica.
Jā, kas zina, Maida atbildēja.
Lidojuma laikā abi itin rosīgi sarunājās, viņš jau vairākkārt bija šeit uzturējies un izstāstīja Maidai par Kiberpilsētu Dienvidi šo to tādu, ko viņa vēl nezināja… ka tā ir mūžsena pilsēta, kas pieejama rietumu kultūrai tikai pec pēdējā arabu kara; ka tagad, kad naftas bizness jau iet uz galu, jauns ienākuma avots ir sameklēts ārzemju tūristos un ši attālā pilsēta Arābijas pussalas dienvidaustrumos, an starptautiskā mērogā vērtējot, var lepoties ar vismodernāko izpriecu kvartalu, kuram nav līdzīga visa pasaulē. Protams, Maida šim vīrietim izstāstīja ari šo to par sevi: ka viņai radusies ideja doties šajā ceļojumā un ko viņa ieplānojusi tuvākajām dienām-
Maidai radās iespaids, ka (ieraus tā viņš stādījās priekšā labprāt turpinātu pazīšanos, bet viņa nejutās gatava jau pirmajā diena uzņemties noteiktas saistības, lai kādas tas būtu vai nebutu.
Gerans, viņam varēja but starp 35 un 40, nāca no Skandināvijas, agrākās Zviedrijas, un izskatījās tieši tads, kādu parasti iedomājās zviedru. Bet Maidai īstenībā nemaz tik loti negāja pie dūšas šie gaišmatainie tipi, kuri tā lepojās ar savām blondajām cirtām. Turklāt vai šis nebija viņai drusku par vecu? Sava atvaļinājuma Maida vēlējās vairāk laika pavadīt kopā ar vienaudžiem. Tā un viņa atvadījās laipni, bet apņēmīgi un novēlēja Geranam patīkami atpūsties.
Šaurās ejas starp sedeklu rindām bija izkārtotas zvaigžņveidīgi, un pēc pirmajām drūzmēšanās sekundēm izkāpšana turpinājās raiti. Maida nepaspēja ne apskatīties, kad jau bija ārā uz apaļās perona platformas, kuras virsma bez pakāpieniem piekļāvās pasažieru telpas grīdai. Viņa lūkoja orientēties, pameta acis apkārt, meklējot norāžu bultas, bet viņu jau aplenca kaut kādi kalsni, raibi ģērbušies cilvēki brūnādains ļaužu birums. Pusaudži vai klonēti radījumi no gēnu laboratorijas? Pēc auguma spriežot, tie varēja būt jaunieši, bet viņu sejas bija vecas. Netrūka gan ari jaunu un izcili glītu meiteņu, kas smaidīgas apsmidzināja atbraucējus ar atvēsinošām esencēm.