Domāju, gan jau Tu sapratīsi, ka nevaru atteikties no šā uzdevuma, kurš, nemaz neliegšos, ir arī ļoti pievilcīgs man pašam. Tādējādi man, protams, vajadzēs šeit aizkavēties dažas nedēļas ilgāk, bet to es Tev stingri apsolu pēc tam es pārbraukšu mājās uz ilgāku laiku, un mēs sev atvēlēsim jauku atvaļinājumu.
Skauju un skūpstu Tevi un Maidu.
Tavs Fricis
Ar augošu interesi Maida satvēra trešo vēstuli.
Mīļā Karla,
sen neesmu devis par sevi nekādu vēsti visu šo laiku biju tuksnesī, tā man ir pirmā reize un neaprakstāms pārdzīvojums. Sis plašums, šī vienatnība…
Ak jā, gandrīz vai aizmirsu pastāstīt par savu darbu. Pārvietojamā eholotierīce darbojas lieliski. Mēs izvietojam
sprāgstvielu gar taisnēm, spridzinām un mērām zemes slāņu atstarotos viļņus. Man tiešām žēl traucēt klusumu ar mūsu rībināšanu, bet pēc dažām sekundēm viss jau atkal ir pa vecam un nerodas sajūta, ka mēs ar savu darbošanos varētu nodarīt kaut ko tuksneša diženumam. Nūja, no līkņu virziena mēs varam… bet tas taču Tevi noteikti neinteresē. Pagaidām nekādus lielos atklājumus gan neesam veikuši, atradām tikai dažus ne pārāk bagātus naftas slāņus, ar kuriem maz ko var iesākt.
Šo vēstuli gribu dot līdzi kādam kolēģim, kurš atgriežas pilsētā apārstēt zobus, tadeļ es rakstu steigā.
Visu to labāko, daudz skūpstu Maidai un Tev.
Tavs Fricis
Maida paņčma ceturto vēstuli, pēdējo, kuru saņēma viņas māte. Nu viņa ar vislielāko vērību pievērsās rindām, kurām līdz šim bija tikai pavirši pārskrējusi ar acīm.
Mīļā Karla,
pārsteidzošs panākums: pilnīgi negaidītā vietā esmu atklājis lielu pazemes ūdens iegulu. Patiesība jau gribējām beigt šo meklēšanu, apvidus, kurā bijām nonākuši, man nešķita īpaši perspektīvs, bet pilnības labad nolēmām tomēr veikt vēl vienu mērījumu, un tad tas notika: atstarojums liecina, ka šeit ir jābūt milzīgam dzīvinošā šķidruma baseinam.
Tuvākās dienas rādīs, kas no tā visa iznāks. Lūdzu, nestāsti par to nevienam, lai gan pagaidām nekāda īpaša noslēpuma, kas būtu jāglabā, nemaz nav, jo šobrīd ūdens iegulas atrašanās vieta nevienam nav zināma, pat man pašam. Precīzi pozicionēt es varēšu tikai pēc tam, kad būšu izvērtējis datus, atbalss līkņu diagrammas un saskaņojis to visu ar ģeoloģiskajām kartēm. Mēģināšu to paveikt pēc iespējas ātrāk, un tad jau redzēs, ko darīt tālāk.
Kamēr biju tuksnesi, diemžēl ir pasliktinājies politiskais stāvoklis. Nemierīgi gan bijis vienmēr, bet nu jau pat runa par karu, un tāpēc patlaban gandrīz nevienu mans atklājums neinteresē. Un tagad bēdīga vēsts: par mūsu plānoto atvaļinājumu pašlaik vairs nav ko domāt. Zinātnieki un tehniķi ir pakļauti kara laika likumiem, un man pat liek manīt, ka tikšu mobilizēts kaut kāda īpaša uzdevuma veikšanai.
So vēstuli es nodošu kādam paziņam, kuram nav nekāda sakara ar hidrotehniku, un viņš neko nezina par mūsu darbu. Tātad, es Tevi lūdzu ciest klusu par manu atklājumu. Vietējie šajās lietās nekādus jokus nesaprot.
Steigšus sirsnīgi skūpstu Tevi un Maidu.
Tavs bēdīgais Fricis
P. S. Tikko ka pētīju diagrammas un lūkoju radīt sev pirmo priekšstatu par ūdens slāņa novietojumu. Iezīmēju mērījumus apvidus skicē. Rezultāts izskatās labs. Tur apakšā varētu būt neparasti liela ūdens krātuve. Apskatīšu to apkārtni vēlreiz un smalkāk. Neviens nevar pateikt, kā te viss izvērtīsies, tāpēc es pievienoju plānu šai vēstulei, jo man negribētos, lai tas iet zudumā. Lūdzu, glabā to labi. Un, lūdzu, neraizējies, nemieri noteikti drīz vien beigsies, un tad mēs atgūsim savu atvaļinājumu.
F.
Maida vēl mirkli palika gultā. Līdz šim viņa nebija interesējusies par sava tēva darbu, bet tagad tas viņai šķita izcili aizraujošs. Kas gan ir visi šīs pilsētas vilinājumi, salīdzinot ar jautājumu par tēva likteni! Līdz šim viņa pieņēma, ka viņš ir kritis par upuri karam. Bet pēdējā vēstule, kurā bija runa par noslēpuma glabāšanu, viesa nedrošību. Nebija šaubu tēva liktenis varēja pavērsties visādi, tomēr vienu viņa bija sapratusi: ūdens iegulas atklājums tuksnesī noteikti bija kaut kas ļoti svarīgs, un, lai sīkāk noskaidrotu to ģeogrāfisko stāvokli, dažs varēja izmantot ari noziedzīgus līdzekļus. Varbūt šā iemesla dēļ viņas tēvu aizturēja un, iespējams, pat novāca?
Maida vēlreiz paņēma vēstules un aplūkoja tās smalkāk. Pirmās trīs bija publiskā pasta tīkla izdrukas, toties ceturtā oriģināls, vecmodīgā formā veidots vēstījums, rakstīts ar roku, salocīts un ievietots aploksnē. Aploksnē glabājās arī tēva pieminētais plāns, necila skice. Pirmo reizi Maida apskatīja apdzeltējušo papīra gabalu sīkāk. Tā bija topogrāfiskā karte, melnbalta reprodukcija, uz kuras ar roku bija uzvilktas kaut kādas līnijas, zīmes un skaitļi. Maida ar to neko neprata iesākt un tikai aši vēl pameta skatienu otrā pusē. Tik tiešām: tur bija kaut kas uzkricelēts… Tas varēja būt cilvēka vārds un adrese, bet saburtot bija grūti. Viņa iebāza plānu atpakaļ aploksnē.
Uzraksts plāna otrā pusē tomēr uzvedināja uz kādu domu, viņa vēlreiz satvēra pirmo elektroniskās vēstules izdruku un pievērsās augšmalai, kuru līdz šim bija atstājusi bez ievērības… Un tiešām, tur līdzās citiem datiem bija norādīta ari atpakaļadrese Vecpilsētas viesnīca, kuru tēvs pieminēja savā vēstulē. Vai tas nesniedza ievirzi, kam sekot? Pēkšņi bija atgriezies Maidas parastais darbīgums, šeit viņa gribēja sākt savus pētījumus.
Viņa jau grasījās nolikt vēstules turpat uz galda pie pārējiem papīriem, kad spēji apdomājās: varbūt bija prātīgāk neļaut tām atklāti mētāties apkārt? Stāvot pie seifa, uzmācās šaubas ej nu sazini, kas tam var piekļūt. Viņa palaida skatienu apkārt… un pamanīja, ka starp seifu, kas piestiprināts pie sienas, un grīdu ir šaura sprauga, aši izlēmusi, viņa iestūma vēstules taja. Ja kādu tiešām interesēs viņas papīri, tad taču viņš tos meklēs seifa, nevis zem tā.
2
SEŠPADSMIT VĪRIEŠI bija sapulcējušies telpa Ai, lielākajā pasaules telpā viņu pasaules telpā. Tā bija spartiski iekārtota, priekšā pults un mazs galdiņš ar ūdens glāzi, bet iepretī paaugstinājumam solu rinda ar caurumota skārda sēdvirsmu. Sienas no tā paša stiklveidīgā, pelēkbrūnā materiāla, kas veidoja grīdu, un, tāpat kā grīda, sienas bija ciešs vienlaidus klājums bez logiem un šķirbām.
Daži vīrieši bija veci: grumbainas sejas, nosirmojuši mati un bārdas. Citi, to bija vairāk nekā veco, šķita jaunākas paaudzes ļaudis: gludu ādu, bez bārdām, īsi apcirptiem matiem. Visi bija ieradušies savlaicīgi un tagad gaidīja, neizrādot ne mazāko nepacietību. Viņi nesarunājās, tikai nekustīgām sejām raudzījās kaut kur sev priekšā, tomēr skaidrāk par skaidru varēja sajust spriedzi, kuru tie lūkoja noslēpt.
Tad beidzot iestūma ratiņkrēslu ar tajā sēdošo Edrisu. Sirmgalvis plāniem, netīri baltiem matiem zvilnēja, saļimis uz vieniem sāniem. Izskatījās, ka viņš jebkurā brīdī var nošļukt no salocītās un sēdeklim uzklātās segas. Viņš bija pa pusei paralizēts, viņam vajadzēja pastāvīgu kopšanu, un tikai ar pūlēm viņš jaudāja pacelt roku vai atvērt acis, tomēr aiz krunkainās pieres joprojām darbojās rosīgs gars tāds vismaz bija kopīgais viedoklis. Sapulcējušies vīrieši jau sen nebija viņu redzējuši vaigā, bet ne brīdi nešaubījās, ka šodien viņš pārtrauks savu vientulību. Kurš cits tad vēl varētu viņus uzrunāt?