Edrisu iestūma viņa kopējs, ārsts Arefs. Viņš apstādināja ratiņkrēslu blakus vadības pultij un pakāpās soli atpakaļ. Tas droši vien nebija nekas vairāk kā žests, un tomēr izskatījās, it kā viņš dotu zīmi, ka jāsāk.
Edrisa augums noraustījās, un katra nākamā trīsa saslēja viņu mazliet taisnāk, pakāpeniski pievēršot klausītājiem. Acis aizvien vēl bija aizvērtas, bet viņš ierunājās:
- Gābers vecuma ziņā varēja būt mans dēls, un visu šo laiku, kopš esam šeit patvērušies, es viņu mīlēju kā paša dēlu.
Gandrīz jau šķita, ka viņa spēki atkal ir galā, tomēr viņš turpināja:
- Dievs bija lēmis aizsaukt Gāberu pie sevis un man kādu bridi vēl atļaut dzīvot.
It kā gribēdams pasvītrot teikto, viņš pamāja ar galvu, bet šķita, ka ir ieslēdzies tāds ka automāts, jo vecais, reiz sācis, vairs nespēja apstāties. Kopējs, kas stāvēja aiz muguras, pastiepa roku pār Edrisa plecu un izvilka mazu memofoliju, kuru nolika viņam priekšā uz galda. Varbūt viņš bija paslepus vecajam iebakstījis vai ari pietika ar šo žestu, lai Edriss atcerētos, kas jādara? Edriss mitējās klanīt galvu un noliecās pāri galdam. Viņš samirkšķināja acis, pablenza folijā un sāka lasīt. Sacīto tik tikko varēja saprast, bet šķita, ka tur ari nav nekā vairāk par dažiem datiem.
Tad vecais aprāvās. Viņš pastūma bloku malā, un viņa seja savilkās tādā kā izmisīgā piepūlē. Pēkšņi viņa acis plati iepletās, un katram šeit sēdošajam šķita, ka Edriss uzlūko tieši viņu.
Man uzdots jums paziņot Gābera pēdējo gribu. Viņš pats ar jums runās.
Zāli pāršalca murdoņa. Nodzisa gaisma, pāris sekunžu zālē valdīja melna tumsa, un tad uz pretējās sienas parādījās milzīga Gābera seja. Daži neviļus sarāvās, jo hologrāfiskā projekcija radīja izcili dzīvu un ticamu iespaidu. Viņa sejā nemanīja nekādas slimības pēdas, lai gan tas varēja būt arī kosmētikas vai digitālās apstrādes efekts. Kādu mirkli Gābera lūpas kustējās mēmi, bet tad laikam tehniķi bija noregulējuši skaļumu, un tagad šeit sapulcējušies varēja vērot notiekošo, kas uz tiem iedarbojās kā runa no viņpasaules.
Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…
Gābera lūpas tik tikko kustējās, balss bija klusa, bet labi saprotama. Daži blakustrokšņi lika noprast, ka ieraksta skaļums ir visai augsts. Turklāt varēja saklausīt sīkus klikšķus it kā būtu izgriezti skaņas traucējumi.
Mēs visi esam izraudzīti diženai sūtībai, un šajā ziņā, lai kas arī notiktu, nekas nemainīsies. Mūsu sūtība ir svarīgāka par visu, tā nosaka mūsu esības vadlīniju. To apzinās visi, un tādēļ es paļāvīgi šķiros no šīszemes dzīvošanas.
Viņiem jau gana bieži bija vārdots par diženo sūtību, un to vīru absolūtā griba, kas viņus vadīja un virzīja, atkal un atkal bija tos stiprinājusi viņu ticībā, bet reti viņi jutās tik stipri iespaidoti kā šoreiz, kad viņiem nodeva dižā parauga pēdējo gribu. Tomēr aiz visa tā slēpās vēl kāds liels jautājums, ko nebija iespējams izgaiņāt no prāta: kurš tiks aicināts stāties Gābera vietā?
Nu jau varēja manīt, kādas pūles Gāberam prasa šī pēdējā uzstāšanās, un šķita, ka viņš vēlreiz sakopo zūdošos spēkus tas bija pēdējais pienākums, kuru tam vajadzēja vēl veikt. Tad beidzot nāca glābjošais teikums, lēmums, no kura tik daudz kas izrietēja jo visiem bija pilnīgi skaidrs, ka viņu sūtība ir grūta, teju vai nepiepildāma. Un tagad tiem vajadzēja to paveikt bez vīra, ar kuru līdz šim bija saistītas visas cerības, visa paļāvība. Tagad atbildība būs jāpārņem Gābera pēctecim. Vai šeit bija kāds vīrs, kurš spēs nest šādu nastu? Vai Gābers būs atradis īsto?
Beidzot nāca pēdējais un izšķirošais teikums.
Par savu pēcteci es ieceļu…
Vai tur neieskanējās tāda ka neizlēmība?
… ieceļu savu līdzšinējo asistentu Kāsimu.
Slimnieka galva noslīga lejup, it kā pēdējie spēki, kas viņam vēl ļāva saglabāt stāju, nu būtu izsīkuši, un attēls izdzisa.
Šķita, ka zālē izskan visu sapulcējušos kopīga nopūta, it kā varētu saklausīt spriedzes un neziņas atplūdu, kas atbrīvo vietu zināšanai. Nebija aplausu, nebija ari ne miņas no īgnuma. Varbūt tā bija viņu disciplīna, kas lika visiem akceptēt mirušā gribu kā pēdējo pavēli?
Tik visaptveroša gan nemēdz būt arī paklausība, lai itin nekur, ne tajā, ne citā, pat nomaļākajā apziņas stūrītī nespētu iezagties klusas šaubas, aizdomu ēna vai noraidījuma atspulgs. Tomēr ārēji tas neizpaudās, kad viņi visi atstāja zāli tikpat klusi, kā bija šeit ieradušies.
Ārēji nekas nemainījās. Katrs atkal atgriezās savā vietā, kur viņam tobrīd vajadzēja būt atbilstoši dienas režīmam: mācību kabinetā, vingrinājumu telpā vai treniņzālē, un ierindas kareivji vispār neuzzināja neko par liktenīgo sapulci. Izņemot, protams, to, kurš šajā dienā bija norīkots Edrisa kopšanai, bet tas nebilda ne vārda pat ne tāpēc, ka viņam būtu pavēlēts klusēt, bet paklausot ieradumam, kas atzina par peļamu jebkādu tērgāšanu.
Savos 28 gados Gorijs bija vidējās paaudzes pārstāvis, kuru veidoja desmit personas. Tātad viņš varēja pieskaitīt sevi vadoņu elitei. Kad nonāks tik talu, viņš necīnīsies ar ieroci rokā, nešaus un personīgi nepiedalīsies ēku ieņemšanā. Tomēr viņš prata šo māku līdz pēdējam sīkumam un tieši to arī mācīja saviem kareivjiem. Lai arī viņi jau kopš gadiem bija šo prasmi visnotaļ apguvuši, viņu izveicība tika joprojām pilnveidota, un, kad vairs nebija ko pilnveidot, svarīgi kļuva turēt tos pastāvīgā kaujas gatavībā dižajai cīņas dienai.
Gorijs jutās laimīgs, ka viņam ir ticis svarīgāks uzdevums, kurš, tāpat kā vienkāršajiem ierindniekiem lemtais, ir virzīts uz to pašu pēdējo mērķi. Viņš pavēlēs, viņam mācīja pavēlēt, un tas ari aizņēma visas viņa domas. Protams, viņš ari apzinājās, ka ir augstāk kvalificēts par jaunāko, no inkubatoriem nākušo paaudzi, un ar to lepojās.
Šajā pēcpusdienā Gorijam bija grūti koncentrēties. Tieši tādēļ, ka viņa pienākums bija ne tikai klausīt pavēlēm, bet arī pašam uzņemties atbildību atbildība nozīmē domāt uz priekšu, domāt par nākotni —, viņš tagad mēģināja iztēloties, kādas sekas būs Kāsima iecelšanai par virspavēlnieku. Viņš bija spiests atzīt, ka ir noraizējies, neapmierināts un noskaities. Vai pārējie jutās līdzīgi, vai an viņš bija vienīgais, kuru jaunā situācija ir izsitusi no līdzsvara?
Viņš gribēja to noskaidrot. Stratēģijas variantu, kuru viņš vēlējās izmēģināt mākslīgi modelētā kaujas situācijā, varēja pārbaudīt ari vēlāk. Aši izlēmis, viņš piecēlās un devās uz pretējo telpas galu, kur atradās Bastana darba kabīne. Ar Bastanu viņš sapratās labi; Bastans bija vienīgais, ar kuru viņš varēja runāt pilnīgi atklati.
Bastans bija galvas tiesu garāks par Goriju, un viņam pakļautie kareivji dziļi cienīja savu komandieri. Uz Bastanu varēja paļauties, viņš bija godīgs un necentrējās uz saviem uzdevumiem tik stīvi ka pārējie. Reiz abi pat mēģināja kopīgi atcerēties senāku pagātni, bet izrādījās, ka viņiem atmiņā saglabājušies tikai neskaidri priekšstati par gaismu, siltumu, kustību un balsīm, kuras neizdodas pat aprakstīt tuvāk, kur nu vēl piešķirt tiem kaut kādu nozīmi.
Kad Gorijs atvēra durvis, Bastans dīvaini sarāvās, it kā nupat būtu darījis kaut ko aizliegtu.
Gorijs pajokoja par šo tēmu, bet Bastans pat neatsmaidīja.