Man šis tas liek aizdomāties, Gorijs ieminējās. Gribētos zināt, vai tev nav tāpat.
Gorijs nospieda pogu, lai iedarbinātu skaņas barjeru, kas aizsargāja no ārienes trokšņiem, bet vienlaikus neļāva sadzirdēt to, kas notika kabīnes iekšienē. Tad viņš pavilka tuvāk ķeblīti un apsēdās. Sienā ielaistais ekrāns bija tumšs, un viņš secināja, ka Bastans nav strādājis.
Dažas sekundes abi neomulīgi klusēja; viņi nejutās pārliecināti, vai drīkst domāt tās domas, kas šobrīd nāk prātā, un vai būs prātīgi izteikt tās skaļi.
Beidzot Gorijs atmeta šaubas un sāka:
Kasima iecelšana… Man tas jauc galvu… kas tagad būs, kad viņš ir noteicējs.
Šķita, ka Bastans joprojām nevar vien izšķirties, vai būtu jārunā atklāti.
Viņš ir inteliģents. Ar stipru gribu. Tāpat kā visi, arī viņš neatkāpsies ne soli no mūsu diženā mērķa. Viņš darīs visu, lai vestu mūs pretī uzvarai…
Bastans runāja, nedaudz vilcinādamies, it kā nejustos pārliecināts par teikto. Tās bija vispārīgas frāzes, ko varētu izteikt jebkurš no viņiem.
… vēl viņš ir svaidīgs un neaprēķināms, iebilda Gorijs, apzināti pārkāpdams kārtulu, kas aizliedza kritizēt priekšniecību. Viņš gatavs uz visu, lai tikai panāktu savu. Ja viņš kaut ko apņemas, tad arī grib to izplēst, vienalga, vai tas būtu pareizi vai arī aplami darīts… Viņš var kļūt par draudu mums visiem… un ari mūsu sūtībai.
Nu viņš bija to pateicis, lai arī šaubas vēl nezuda kā gan Bastans uztvers viņa vaļsirdību? Tad viņš tomēr ar atvieglojumu noprata, ka tas negrasās iebilst.
Tu domā tāpat, Gorijs turpināja, un man liekas, ka ari pārējiem bija tas jāsaprot. Un…
Viņš neviļus pacēla balsi, kas piešķīra ipašu nozīmi turpmākajam:
… un arī Edrisam vajadzēja to zināt.
Nedaudz apjukuši, viņi paskatijās viens otrā. Tad Bastans ieminējās:
Varbūt viņam vissvarīgāk šķita izvirzīt tādu, kuram ir nepieciešamā enerģija lauzt katru pretestību, vienalga, no kuras puses tā ari nāktu. Varbūt turpmāk mūs gaida tik lielas grūtības, ka ar inteliģenci un piesardzību vien būs par maz, lai tās pārvarētu.
… inteliģence un piesardzība. Tu domā par Hārisu, Gorijs atsaucās.
Jā gan. Lai ari neviens neiebilda, visi gaidīja, ka tieši viņš nāks Gābera vietā.
- Es arī to gaidīju. Cik ļoti gan tomēr var maldīties!
Bastans satvēra mikrofonu un izteica dažas norādes.
Noklausīsimies vēlreiz, viņš ierosināja.
Kāpēc? — Gorijs noprasīja. Kas tev ir prātā?
Ekrāns iegaismojās. Viņu priekšā, aizpildot visu platību, uznira Gābera nekustīgā seja, iespaidīga pat plaknes projekcijā. Lūpas, kas veidoja pirmos vārdus, sākumā vēl bez skaņas, un tad arī balss, vāja, bet skaidri saprotama.
Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…
Abi noskatījās ierakstu līdz galam.
Ka tu zināji, ka viņa runa jau atrodas arhīvā? Gorijs jautāja.
- Nu padomā taču pats: to ierakstīja pirms viņa nāves, pirms vairākām dienām. Un es zinu, kā apieties ar skaņu ierakstiem, pat ja ir jāuzlauž aizsargkods.
Jā, arī Gorijs to zināja, sava izglītības kursa ietvaros abi kādu laiku bija strādājuši arī ziņu centrā. Uz ekrāna tagad parādījās programmu saraksts.
- Tev nekas nešķita dīvains? Bastans pajautāja.
Gorijs domīgi pakratīja galvu.
Bastans piespieda klaviatūras taustiņu un deva īsu komandu.
- Noskatīsimies vēlreiz nobeigumu, viņš piedāvāja.
Viņš atskaņoja pēdējo izšķirošo teikumu:
Par savu pēcteci es ieceļu… ieceļu manu līdzšinējo asistentu Kāsimu.
- Vēlreiz, Bastans pasludināja.
Un atkal viņi raudzījās Gābera sejā, klausījās viņa vārdos.
Nu es saprotu, ko tu domā! Gorijs uztraukti ierunājās. Šī mazā pauze, iekams viņš izšķiras nosaukt Kāsima vārdu.
Tas izskatās pēc pauzes. Bet to var izskaidrot ari citādi, Bastans atbildēja.
Tu domā… Gorijs neuzdrīkstējās izsacīt savas aizdomas skaļi, bet Bastans saprata.
Jā, tieši tā es domāju, viņš paziņoja.
Mirkli klusējuši, abi ilgāku laiku uzbudināti sačukstējās, it kā bitos, ka pat caur skaņu aizkaru kāds var saklausīt viņu ķecerīgās runas. Jo ilgāk viņi diskutēja, jo skaidrāk saprata, ka nav alojušies. Pētot ierakstu palēninājumā, varēja manīt, ka skaņa un lūpu kustības nav gluži sinhronas, un grafiskajā skaņas ainā starp vārdiem veidojās šauri, tik tikko manāmi izvirzījumi, kādi ir sastopami sintētiskas valodas akustiskajos spektros. Visbeidzot Bastans pamēģināja pakārtot lūpu kustībām atbilstošākas skaņas, un pēkšņi Gābers uzrunāja tos atkal, metāliskā, bet šoreiz neviltotā balsī:
Par savu pēcteci es ieceļu līdzšinējo pārvaldnieku Hārisu.
Izskanēja trešā svilpe, un lampas satumsa naktsmiers. Visi bija izklīduši pa savām dzīvojamām nišām, un arī Gorijs nebija izņēmums. Patlaban viņam jau vajadzēja gulēt savā guļamsilē, miesas temperatūrai atbilstošā šķīdumā, kas raisīja tīkamu gurdumu un nostiprināja veselību. Šķīdums saturēja barības vielas un medikamentus, kas caur ādu iekļuva ķermenī, lai izvērstu savu dzīvību uzturošo iedarbību. Bet Gorijs šobrīd nedomāja par miegu, viņš bija pārāk uztraukts un nemierīgs. Vispirms vajadzēja sakārtot savas juceklīgi virpuļojošās domas.
Viņš sēdēja tumsā uz sava ķeblīša un vēlreiz atsauca prātā šīsdienas notikumus. Pamazām viņš sāka apjēgt, ka dienas gaitā ir daudz ko darījis nepareizi, un viņā pamodās sirdsapziņa. Viņš bija runājis vārdus, kurus izrunāt bija aizliegts, un bija ļāvies domām, kurām ļauties nedrīkstēja. Nevienam gan īpaši nevajadzēja uzsvērt, ka tas ir aizliegts, un arī viņa skološanās laikā nekas tāds netika minēts, bet vai tad tas bija jāsaka. Viņš bija tā audzināts, ka saprata to bez teikšanas un tagad kaunējās. Neraugoties uz to, viņš netika vaļā no dilemmas, kurā negribot bija nonācis. Jo aiz šim atziņām, pret kurām viņš dumpojās, gluži kā nesagraujams bastions slējās viņa pārliecībā, ka jādara viss, lai sasniegtu mērķi, un galu galā viņam nedeva mieru raizes par to, ka diženais mērķis, kam viņi ziedoja sevi bez atlikuma, varētu palikt nesasniegts viltota lēmuma dēļ.
Tikai tad Gorijam ienāca prātā, ka viņu turklāt gaida ari sods, un viņš juta sevī uzvirmojam stindzinošas bailes. Karcera smacīgā gaisotne, izolācija no ikdienības, sāpīgā pāraudzināšana īpašā mācību kabīnē, kas ne tikai sniedza zināšanu, bet an lika tai pagaist… Bija tādi gadījumi, nedaudzi, bet bija… Arī viņam būs jāiet tam cauri?
Viņa šaubas līdz šim skāra īpašo situāciju, kada viņš ne no šā, ne no tā bija nonācis, bet tagad viņš spēji iedomājās par sevi pašu par sevi pašu, it kā nebūtu nekā svarīgāka. Bet tā nu tas bija, vai viņš to gribēja vai negribēja. Raizes, kas viņu tā mocīja, piepeši bija mainījušas virzību un pievērsušās paša liktenim. Kas tagad notiks ar viņu? Nu ko, viņš bija noziedzies pret nerakstītajiem likumiem, un savu vainu vajadzēs izpirkt.
Bet te nu viņš atkal saminstinājās, jo jaunais, pilnīgi neierastais redzējums, kurā kopība atkāpās dibenplānā, bija pārsteigusi viņu pavisam nesagatavotu. Viņš aizprātojās, vai citi manīs ar viņu notikušo pārmaiņu it kā viņam uz pieres nupat būtu radusies ķemīga zīme. Pirmo reizi Gorijs pretstatīja sevi kolektīvam. Tad ari pats no sevis uzradās jautājums, vai kāds būtu varējis noklausīties viņa un Bastana sarunu. Protams, viņš ieslēdza skaņu barjeru, iespējams, gribēdams apslāpēt āra trokšņus, bet galu galā tur bija gana daudz mikrofonu, kurus varēja aktivizēt no visām iespējamām vietām. Un jautājot tālāk: varbūt pastāvēja pat iespēja reģistrēt viņa domas? Galu galā viņš jau bija saskāries ar ierīcēm, kas kontrolēja smadzeņu darbību, piemēram, sekmības pārbaudēs, kurām visus regulāri pakļāva mācību gaitā…