Aiz pasažieru telpas sienām burzma maziņajās, atbraucēji stāvēja rindā, kas lēnām, bet raiti virzījās uz priekšu. Kāds piesprauda Maidai žetonu, kads cits iespieda viņai plaukstā transformlelli mazu kareivi zeltītā mundieri, un trešais aplika viņai ap pleciem plānu sudraboti mirdzošu apmetni. Tad līdzās uzradās jauneklis za|ā drošības dienesta formastērpā un, pirms Maida paspēja protestēt, atņēma viņai rokassomiņu un iespieda plaukstā numurētu talonu c
Šeit, lūdzu. Viņa gala bus bagāžas izsniegšana un izeja. Tur jūs saņemsiet savu somiņu. Tīkamu izklaidi.
Drošībnieks izvadīja viņu cauri raibi ģērbtu meiteņu pūlītim un norādīja uz kādu gaiteni.
Maida ka apdullusi ļāva, lai viss gluži vienkārši notiek. Viņa aizvien vēl juta nomierinošās tabletes iedarbību, kuru pasažieriem drošības apsvērumu dēļ lika iedzert pirms starta. Viņa vilcinādamās iegaja gaitenī, un visi apkārtnes trokšņi gandrīz zibenīgi noplaka. Viens solis, un viņa jau atradās citā pasaulē. Kliedēts apgaismojums, gaisma gūla uz virsmām ka putekli, likai šķautnes šķita ka iezīmētas ar melnu tušu. Tālu priekšā viņa paspēja pamanīt vēl kādu atbraucēju, bet ari tas tūlīt nozuda aiz stūra. Viņa bija viena, un vispirms vajadzēja atgūties. Turēdama sauja ielikto lelli, Maida atsāka iešanu savā čaukstošajā apmetnī. Viņa mēģināja to novilkt, bet tas bija cieši nostiprināts ap kaklu, noraujams tikai ar plēšanu, un viņa atmeta savu nodomu.
Maida pagriezās ap stūri, kuru bija saskatījusi jau pa gabalu, bet no priekšgājēja vairs nebija ne miņas. Laikam tas kustējās veicīgāk, un art Maida neviļus paātrināja soļus. Gaitenis sadalījās, kāpnes veda lejup, otrs atzars turpinājās horizontālā virzienā. Virs ta bija norādes plāksnīte, kas Maidai neko nelīdzēja, jo uzraksts bija svešā, viņai nesaprotamā valodā. Ko nu? Tuvumā nemanīja nevienu, kam varētu pajautāt. Mazliet nedroši viņa devās tālāk pa horizontālo eju.
Tad vēl kādi divi trīs pagriezieni, un Maida sāka bažīties varbūt viņa ir izvēlējusies aplamu ceļu? Uz mirkli viņa nokļuva spožākā gaismā, bet mirklis bija tik īss, ka tikpat labi tas varēja but art pašapmāns. Gaitenis kļuva šaurāks, gaisma šķita vēl vairāk vājināmies… vai arī tā tikai likās? Viņa sajuta gaisa plūsmu, kas nesa sev līdzi savādu smaržu. Vaniļa? Maida atskatījās, jau saka domāt, vai negriezties atpakaļ. Tad viņa tomēr nolēma paiet vel gabaliņu uz priekšu. Krēsla, kas viņu tagad apņēma, pilnīgi sagrozīja perspektīvu: gaitenis šķita bezgalīgi vedam kaut kur nezināmajā. Bet piepeši viņa jau atradās lielā zālē plašā katedrālei līdzīgā telpa, kas sadalīta vairākos ar kāpnēm savienotos stāvos.
Maida nepaspēja ne apdomaties, kad izdzirda troksni, šņāciena ievadītu rībienu, ieraudzīja pretim traucošu gaismas švīku un tad sajuta triecienu pret savu apmetni.
Nākamajā mirklī pret viņu nograbēja vesela šāviņu krusa. Nopratusi, ka apmetnis viņu sargā šāviņi atlēca no tā virsmas , Maida uzrāva galvā kapuci. Vienlaikus meklējot papildu aizsegu, viņa saskatīja sienā nišu, kurā tūlīt ari iespruka. Ārpusē garām aizvien vēl lidoja gaismas šautras, bet nišā viņa bija pasargata, un bridi vēlāk uzbrukums beidzās.
Maidas plaukstā kaut kas sakustējās. Tikai tagad viņa pamanīja, ka joprojām tur transformlelli, bet nu tā vairs nebija lelle: rokas saruka, no ķermeņa izauga stobrs, rumpis sašaurinajas, pārtapdams pistoles spalā, un Maidas pirkstam pieplaka šaujammēlīte.
Viņai aizvien vēl nebija laika pārdomāt, kas notiek. Ārpusē kaut kas kustējās, un viņa ieraudzīja trīs robotkareivjus baismīgās maskas, kuri pamazam nāca tuvāk. Tie turēja lāzerpistoles šaušanas gatavība un atkaļ atklāja uguni. Bet nu Maidas noskaņojums pēkšņi mainījās, bija skaidrs, ka šeit kaut kas sagajis šķērsām, un, gluži vienalga, lai kas tas būtu, viņa bija gatava pārņemt iniciatīvu un aizstāvēties. Izlēkusi no aizsega ar ieroci rokā, viņa jau spieda mēlīti un trieca šāviņu zalvi pret uzbrucējiem. Metāla ķermeņi iegailējās un vienā sekundē sabirza pelnos.
Apkārtne tūlīt krasi mainījās. Dārdoši aplausi, cilvēki, kas viņai māja ar rokām, vīrietis livrejā pasniedza puķu pušķi un reklāmkaršu grāmatiņu. Kāds cits pasniedza viņai somiņu un izņēma no rokas pistoli, kas atkal bija pārvērtusies par lelli. Tad apkārt viss aši norima. Gandrīz neviens vairs nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Maida palēnām atguvās. Viņa stāvēja uzgaidāmajā zālē, kam piekļāvās nākamā telpa, kur acīmredzot izsniedza bagāžu. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja visu dibensienu aptverošu holoekrānu, kurā varēja vērot divus jaunekļus sudrabotos apmetņos gausi ejam pa krēslainu gaiteni to pašu gaiteni, kura nupat bija atradusies viņa.
Negaidīts pārsteigums, vai ne? Nu jums ir radies kaut neliels priekšstats par Kiberpilsetu Dienvidi.
Blakus stāvēja nosvīdis tūrists, kurā Maida pazina kādu no saviem ceļa biedriem. Tas nolūkojās viņa ar saprotošu smaidu, kurā gan vidēja neliela pārākuma apziņa.
Jūs arī to piedzīvojāt? Maida pajautāja.
Ja, iepriekšējo reizi, kad atbraucu. Šoreiz negadījās. Spēles dalībniekus izlozē.
Maida neatbildēja, pūlēdamās ar vienu roku noturēt puķes, bet ar otru iestūķēt somiņā reklāmkartes.
Vērodams viņu, vīrietis ieteicās:
Noglabājiet to labi, tur ir brīvbiļetes uz piedzīvojumu trasi, laja jūs dabūsiet izbaudīt ne tādu spriedzi vien.
Varu no tās arī atteikties, aizvien vēl nespēdama attapties no pārsteiguma, Maida novaidējās. Vai tiešām viņiem šeit tas vien prātā ka muļķīgi apgrūtināt atbraucējus!
Svešinieks pakratīja galvu.
Tik muļķīgi tas nemaz nav. Šadi pie viena pārbauda, vai nevedāt līdzi ieročus un citas aizliegtas lietas. Tiek pārbaudīta jūsu identitāte un analizēts veselības stāvoklis. Turklāt to visu izdara spēlēs veidā, atbrīvojot jūs no nepatīkamas gaidīšanas un parastajiem ieceļošanas un drošības kontroles apgrūtinājumiem. Spoža ideja!
Maida uzmeta vīrietim īsu skatienu vai tiešām viņš runā nopietni? īpaši iedziļināties sacītajā gan nebija vēlēšanās, tāpēc viņa tikai izklaidīgi pamāja un novērsās. Maida jutās iztukšota un sagurusi, un vajadzēja koncentrēties gaidāmajiem bagāžas meklējumiem pēc pieprasījuma. Vienu Kiberpilsētas Dienvidi brīnumu viņa tātad jau bija pieredzējusi un ari izturējusi pārbaudi, ja tāda tiešām šeit bija sarīkota. Nu ko, viņa būs gatava ari turpmākiem pārsteigumiem, un jādomā, nākotnē sagaidāms ari kas prātīgāks ta viņa cerēja…
Maida bija gatavojusies ilgākai bagāžas gaidīšanai, bet, liklidz viņa iebāza nolasītājā savu lidojuma biļeti, tūlīt atvērās lūka, un viņa varēja noņemt no rotējošās ripas savu koferi un pārcelt to uz automātiski vadītiem bagāžas ratiņiem, kas ripoja viņai pa pēdām bez kādas stumdīšanas vai vilkšanas. Meklējot viesnīcai piederošo maršruta taksometru, Maida vadījās pēc ceļa zīmēm un gaidīta elektromobiļa vietā atrada liellaivu ar vairāku viesnīcu emblēmām, kuru vidū greznojās arī vajadzīgā…
Viņa noskatījās, ka kalpotājs ielādē viņas bagāžu kravas tilpnē, iekāpa plašajā laiva un iekārtojās kadā brīvā vietā. Tūlīt līdzas apsēdās kāds vīrietis tas bija Gerans.
Jūs an dzīvosiet «Seimūrā»? nedaudz pārsteigtā, Maida iejautājās.
Ne, bet laiva apkalpo vairākas viesnīcas, tostarp manējo.
Pēc dažām minūtēm liellaiva jau bija gaisa. Neilgti brīdi ceļš veda pāri tukšam, dīvaina autoriepu atstāta tīklojuma līkločiem pārklātam smilšu līdzenumam, aiz kura bija dažas brūnu, zemu un cieši sabūvētu māju rindas.
Tikai pa gabalu bija manāms ari augstaku ēku kopojums, laikam jau vecpilsētas centrs. Beidzot viņi tuvojās varenam mūrim, kurš no iekšpuses tomēr izrādījās gluži nemateriāls veidojums: ņirbošas spoguļvirsmas, gaismas punktu kaskades, skrejoši attēli un reklāmteksti…